Reģionālo pasažieru pārvadātāju protests pie Ministru kabineta, pieprasot ilgtermiņa līgumu cenu pārskatīšanu, ir likumsakarīgs un ietekmē arī mūsu dzīvi.
Latvijas pasažieru pārvadātāju asociācija uzsver, ka katru dienu pārvadātāji cieš zaudējumus un tādēļ ilgtermiņā pieejamu un kvalitatīvu pakalpojumu nevarēs nodrošināt. Tam pamatā ir valsts SIA «Autotransporta direkcija» (ATD) pirms pieciem gadiem rīkotais sabiedrisko pārvadājumu konkurss, kurā uzvarēja pretendenti ar zemāko cenu, kuru pēc konkurentu izdzīvošanas no tirgus tagad prasa pārskatīt. Jau pirms konkursa vēl kā SIA «Aips» vadītājs brīdināju – ATD prasības novedīs pie tā, ka uzņēmējiem naudas nebūs un būs problēmas nolīgt šoferus, jo pēc konkursa nosacījumiem visas izmaksas bija jāparedz desmit gadus uz priekšu.
Tas bija paredzams rezultāts, bet lēmumu pieņēmēji nespēja to pieņemt iepriekš. Konkursā par zemāko cenu, lai tiktu pie līguma, nosola minimālo, un jebkurš cenu pieaugums ir beigas. Nedrīkst tā darboties. Mēs toreiz cīnījāmies, ka līgumā ir jāiekļauj pozīcijas, kuras var pārskatīt. Kad rīkoja desmit gadu konkursus, uzreiz teicām, ka jāliek iekšā nosacījums, lai var pārrēķināt summas pēc galvenajiem kritērijiem – degvielas cenām un algām. Taču to ielika kā pārvadātāju pašrisku. Ja par zemāko cenu jānosola, kā tu vari ielikt lielākas summas, kas garantē sekmīgu darbību? Tā tikai zaudēsi konkursu. Ja uzņēmums nenoslēdz līgumu, tas jālikvidē. Tāpēc uzņēmēji riskēja.
Pat brīnos, ka pārvadātāji tik ilgi cietušies, jo arī valsts ir parādā par pakalpojumu un pat nesola šogad pārskatīt dotāciju, redzot, ka valdība no ministrijām prasa papildu līdzekļus, lai kaut ko ietaupītu. Pārvadātājiem būs ļoti smaga gada nogale. Tā ir neiespējamā misija, īpaši mazajiem vai vidējiem uzņēmumiem, kāds bija «Aips». To var tikai lielie uzņēmēji ar milzīgiem apjomiem un teritorijām, kam aiz muguras ir citi finanšu avoti un kas var iegūt papildu finansējumus. Man savulaik bankās, skatoties noteikumus valsts līgumos, teica, ka nav nedrošāka partnera par valsti.
Ar šoferiem ir ļoti smaga situācija. Siguldā notika avārija, kur autobusa šoferim bija 76 gadi. Saprotu, ka 76 gados ir samērā darbaspējīgi cilvēki, bet ne visi. Pašlaik domā, kā jauniešiem pie autobusa vadīšanas tiesībām tikt vieglāk, bet vai tas ir risinājums? Atalgojums autobusu šoferiem nav stimuls par tādiem kļūt. Jaunieši mācīsies un darīs, ja redzēs, ka var ģimeni pabarot un nauda paliks pāri. Tagad celtniecībā kā melnstrādnieki viņi vairāk saņem. Vidējais vecums šoferiem ir katastrofāls. Pietiek pensionāriem pacelt cepuri – un ko tad darīs? Savulaik bija šoferu protesti pret tādu pārvadājumu konkursu, bet maz.
ATD jau sākumā teica: «Kāpēc runāt ar 32 pārvadātājiem, ja var runāt ar pieciem?» Tagad mazie būs iznīkuši, palikuši pieci lielie, un direkcijai būs jāvienojas par citu līgumu, jo citu pārvadātāju, ko likt vietā, vairs nav. Atkal sāk runāt par reisu slēgšanu un optimizēšanu. Papildu līdzekļus ATD diez vai saņems, bet atkal rosinās samazinājumu, lai iekļautos piešķirtajos. Laukos jau tagad vietām transporta nav – cilvēki pamet sētas, lai pārvāktos dzīvot tuvāk darbam.
Teksts: Uldis Kolužs, bijušais pasažieru pārvadājumu uzņēmuma «Aips» vadītājs un reģionālo pārvadātāju un autoostu asociācijas vadītājs
Foto: ReTv
