Nav mācību iestādes pagastā – pieklust sabiedriskā un kultūras dzīve, zūd piederības izjūta vietējai kopienai
Kopš 2013. gada Bauskas novadā likvidētas septiņas vispārējās izglītības iestādes. Bērni mācību gaitas turpina citās novada skolās, bet kas noticis ar ēkām, vai un kā skolu slēgšana ietekmējusi ciemu dzīvi?
Ēkas arī izsola
Pēc Bauskas novada pašvaldības sniegtās informācijas, likvidēto mācību iestāžu ēku tālākais liktenis bijis atšķirīgs. Bārbeles pamatskolā, kuru slēdza jau pirms 12 gadiem, arī pašlaik darbojas skola – ne pašvaldības, bet privātā «Saknes un spārni». Tās dibinātājs ir priesteris Andrejs Mediņš. Vienā no 2018. gadā slēgtās Vecsaules pagasta Ozolaines pamatskolas trim ēkām joprojām darbojas bērnudārzs, bet pārējās divas apsaimnieko pagasts, izvietojot tajās sociālās aprūpes centru «Lilijas», bibliotēku, doktorātu.
Citādāks liktenis bijis divām gadu vēlāk likvidētajām mācību iestādēm – Iecavas pagasta Dzimtmisas un Mežgaļu pamatskolai Brunavas pagastā. Abas nonākušas privātīpašnieku rokās. Dzimtmisas skolu Iecavas pašvaldībai ar otro mēģinājumu izdevās pārdot 2020. gadā par nedaudz vairāk kā 83 tūkst. eiro. Šobrīd īpašums atkal meklē jaunu saimnieku. Pārdošanas sludinājumā norādīts, ka Dzimtmisas muižai ir izstrādāts un tiek realizēts rekonstrukcijas projekts, tai nomainīts jumta segums un siltinājums, veikta fasādes apdare, koka logu un durvju nomaiņa, ūdens-kanalizācijas sistēmu izbūve u.c. darbi. Muižas ēka pārdošanā ir jau kādu laiku. Prasītā cena 10 reizes pārsniedz iegādes summu, un tā ir vairāk nekā 800 tūkst. eiro.
Kopš 2022. gada privātīpašums ir arī Mežgaļu skolas un bērnudārza ēkas Brunavas pagastā. Šeit pārdošanas process nebija tik veiksmīgs. Kā informēja novada pašvaldībā, Mežgaļu pamatskolas ēka pēc divām neveiksmīgām izsolēm pie jauna īpašnieka tika par 42 300 eiro, prasīto sākumcenu nācās krietni samazināt.
Mežotnes sākumskolā, kas likvidēta 2022. gadā, vēl līdz augusta beigām darbosies pirmsskolas izglītības grupa. No septembra skolas ēka paliks tukša, lai pēc pāris gadiem jau atkal uzņemtu skolēnus, apvienojot šeit Pamūšas un Zālītes pamatskolu.
- gadā, neraugoties uz vietējo iedzīvotāju iebildumiem, arī Stelpē slēdza skolu. Ēka palikusi pagasta nodaļas rīcībā, tāpat tajā darbojas bērnudārza grupiņa un tiek organizēta kultūras dzīve.
Kā pēdējā pērn jūlijā likvidēta pirmsskolas izglītības iestāde «Cielaviņa», bērnudārza grupiņas pievienojot Valles pamatskolai. Šajā ēkā joprojām tiek nodrošināta pirmsskolas izglītības programma.
Statusa maiņa likvidāciju paātrina
Mežgaļu un Stelpes skola tika slēgtas ar četru gadu starpību, taču abu stāstos ir visai daudz kopīga. Vispirms jau šo skolu ēkas ir turpat vienaudzes, turklāt abas celtas kā skolas, nevis tai pielāgotas. Stelpē skola sāka darboties 1938. gadā, Mežgaļos trīs gadus vēlāk. Vēl 90. gados skolās bija pietiekams izglītojamo skaits, piemēram, zināms, ka Stelpē 1990. gadā bija tuvu 200 skolēnu. Tomēr lielās pārmaiņas valstī, jo īpaši ekonomikā, lauku skolas nesaudzēja. Sarūkot iedzīvotāju skaitam provincē, arvien mazāk palika arī audzēkņu skolās. Vecāki darba meklējumos pārcēlās dzīvot citviet vai, braucot uz attālāku darba vietu, bērnus ņēma līdzi un iekārtoja tuvākajā skolā. Protams, bija arī vecāki, kas izvēlējās lielākās skolas, uzskatot tās par labākām savām atvasēm. Tomēr gan Mežgaļos, gan Stelpē kā katalizators straujam skolēnu skaita sarukumam kalpoja arī lēmums par šo skolu statusa maiņu no pamatskolas uz sākumskolu. Piemēram, Brunavas pagasta nodaļas saimniecības pārzinis Dainis Kursišs, kurš līdzīgā amatā strādāja Mežgaļu skolā, atceras, ka pirms lēmuma (2015., 2016. gads) izglītības iestādē mācījās aptuveni 80-90 bērnu, bet kopā ar bērnudārzu varbūt pat ap 100. Pēc lēmuma skaits samazinājās līdz 50-60, bet pēdējā gadā, kad skolu absolvēja devītā klase, audzēkņu palika pavisam maz, tik nedaudz virs 20.
Lēmums par statusa maiņu īpaši ietekmēja vecāko klašu skolēnus, jo, kā atzīmēja Mežgaļu skolas bijusī direktore Solvita Pudāne, kura mācību iestādi vadīja pēdējos četrus gadus, vecāki izrēķināja, ka bērns nepabeigs devīto klasi Mežgaļos, un neviens negribēja, lai 8. vai 9. klasē būtu jāmaina skola. Tālākā notikumu ķēdīte bija tāda, ka vecākajām māsām un brāļiem sekoja arī jaunākie, kas arī tika pārcelti uz citām skolām.
Stelpes pagasta kultūras darba organizatore un bijusī Stelpes pamatskolas skolotāja turpat
40 gadu garumā Sandra Neliusa uzskata, ka principā statusa maiņa bija veids, kā skola tika likvidēta.
To, ka tas bija beigu sākums, apliecina arī tas, ka jaunā statusā abas skolas nostrādāja pavisam īsu mirkli.
Jaunas skolas, jārēķinās ar autobusu
Abos pagastos skolu slēgšana vistiešāk, protams, ietekmēja izglītojamo, viņu vecāku un arī pedagogu turpmāko dzīvi. Bez skolas neviens bērns nepalika, un vecākiem pat bija iespēja izvēlēties, kur viņu atvases turpinās izglītoties. Piemēram, Mežgaļu audzēkņi lielākoties devās uz Skaistkalnes, neliela daļa arī uz Griķu skolu. Plašāka ģeogrāfija aptverta Stelpes gadījumā – tur skolas autobuss bērnus kādā posmā vadāja pat uz četrām skolām: Vecumnieku, Skaistkalnes, Valles un Misas. Daļai bērnu, kam skola līdz tam bija pastaigas attālumā, nu bija jārēķinās ar skolas autobusu noteiktā laikā, kuru nokavēt nedrīkst. Turklāt dažiem autobusā uz un no skolas jāpavada visai ilgs laiks. Visgrūtāk šis pārmaiņas bija pieņemt jaunāko klašu bērniem. Stelpes pamatskolas bijusī latviešu valodas skolotāja Lilita Berliņa zināja stāstīt par kādu ģimeni, kurā divām sākumklašu skolniecēm jau nedaudz pāri septiņiem no rīta jāsagaida skolas autobuss, bet mājās viņas atgriežas tikai ap pieciem. Meitenes dzīvo iepretim likvidētajai Stelpes pamatskolai, un gājiens uz skolu viņām aizņemtu vien dažas minūtes.
Stelpes iedzīvotāja Elita Gridjuško pati savā laikā mācījusies Stelpes pamatskolā. Viņai bija tik labas atmiņas no skolas laika, ka, atgriežoties Stelpē, nebija divu domu, kur bērni mācīsies. Tomēr atvasēm neizdevās izskoloties Stelpes pamatskolā, mācības tagad jāturpina Vecumnieku vidusskolā. Kad bērni mācījās vietējā skolā, viss bijis ļoti vienkārši: uz skolu varēja aiziet kājām, aizbraukt ar velosipēdiem. Ja piecēlās nedaudz vēlāk, tāpat varēja paspēt uz stundām. Tagad, kad nokavē autobusu, var nākties pat visu dienu izlaist, jo ne vienmēr vecāki var aizvest. Sabiedriskais transports kursē vēl agrāk no rīta. Septiņos no rīta skolas autobuss ir klāt, un ceļā bērniem jāpavada turpat stunda. Pārmaiņas sagādājušas vēl citas problēmas – mazākais bērns rīta garumā nevēlas vēl ēst, bet, ierodoties Vecumniekos, viņam nav laika pabrokastot līdz stundu sākumam. Pietrūkstot arī tā ģimeniskuma, kas bijis Stelpes skolā.
Brunaviešu Straģu ģimenē aug piecas atvases. Visi bērni, izņemot jaunāko, kādu brīdi apmeklējuši Mežgaļu skolu. Jaunākajam bērnam tieši bija jāsāk bērnudārza gaitas, taču līdz ar skolu slēdza arī pirmsskolas programmu. Tā Ilutai Straģei īpaši žēl, jo viņa uzskata, ka varēja saglabāt vismaz sākumskolas posmu. Ilutasprāt, tāda neliela lauku skola mazajiem bērniem ir ļoti piemērota. Tur nav lielo mācību iestāžu burzmas, un bērni var daudz labāk apgūt pamatprasmes kā rakstīšanu, lasīšanu.
Mežgaļu skola Ilutai Straģei bija kilometru no mājām, tagad viņu mājas ir tālais skolas autobusa pieturas punkts ceļā uz Skaistkalnes vidusskolu. Ceļā bērniem jāpavada 40 minūtes, un mazākajam tas bijis liels pārbaudījums – viņš turp un atpakaļceļā vienmēr gulējis. Tomēr skolas autobuss esot ļoti ērts risinājums, jo apstājas pie pašām mājām. Uz tuvāko Griķu skolu bērnus nelaida emocionālu apsvērumu dēļ – bijusi izjūta, ka tieši Griķu dēļ Mežgaļi slēgti. Iluta atceras, ka paziņojums par skolas statusa maiņu drīzāk skanējis kā tāda biedēšana, lai vecāki uz karstām pēdām ņem bērnus no skolas ārā, jo, ja nav bērnu, tad skolu var pēc iespējas ātrāk slēgt.
Sarūk kultūras dzīve pagastos
Skolu slēgšana mainījusi arī sabiedrisko un kultūras dzīvi ciemos. Sandra Neliusa norāda uz izmaiņām kultūras jomā: jaunie cilvēki praktiski vairs nenāk uz bijušo skolu, izņemot mazos bērnus, kuri tur pulcējas Ziemassvētku laikā. Jaunieši ļoti intensīvi tiek nodarbināti savās skolās, jo mācību iestādes cenšas tiem nodrošināt dažādas ārpusstundu iespējas. Līdz ar to ciemā uz vietas vairs nav iespējas īsti viņus iesaistīt kultūras dzīvē. To parāda arī pašdarbības kolektīvi – šobrīd tajos darbojas tikai pieaugušie. Tādējādi bērni tiek atrauti no vietējās dzīves un norisēm. Labi vēl, ka vecāki, apmeklējot pasākumus, ņem viņus līdzi, vismaz tā stiprinot piederību vietējai kopienai. «Kad skolas nav, tad dzīvība ciemā tā kā apdziest,» ar nožēlu pauž Sandra Neliusa. Liels atbalsts kultūras dzīvē bijuši arī pedagogi, taču nu tie strādā citās skolās, bet kāda daļa vispār pametusi izglītības jomu.
Līdzīgas atziņas ir Brunavas pagasta Grenctāles kultūras nama vadītājai Jurgitai Červinskai. Pēc Mežgaļu skolas likvidēšanas uz laiku nācies pat slēgt bērnu vokālo ansambli. Darbību tas atsāka tikai pēc aptuveni pusotra gada pārtraukuma, turklāt nācās pielāgoties tam, ka vecāki bērnus atved tad, kad to var. Bērni, kuriem tagad nākas mērot tālāku ceļu uz skolu – uz Skaistkalni vai Bausku, mazāk var iesaistīties pulciņos un nodarbībās. Tas pats attiecas uz pedagogiem. No Mežgaļu skolas vismaz astoņi cilvēki dziedājuši korī, taču, mainot darba vietu un mērojot ceļu, piemēram, uz Īslīci, Codi, liela daļa vairs nevarēja iesaistīties. Kori dalībnieku skaita dēļ nācās pārorganizēt par vokālo ansambli. «Jo vairāk darbs ir uz vietas, jo lielāka iespējamība, ka cilvēki vairāk apmeklē vietējos pasākumus, meklēs šeit radošas nodarbošanās,» piebilst Jurgita Červinska.
Arī Dainim Kursišam nākas atzīt, ka Brunavā paliek arvien mazāk jaunu cilvēku, līdz ar to arī bērnu. Protams, tas nav tikai skolas slēgšanas rezultāts, tam ir arī citi iemesli, nu kaut vai sliktie ceļi. Tomēr, skolas aizslēdzot, lauki kļūst vēl tukšāki, un Brunava to ļoti izjūt, jo jauni iedzīvotāji šeit ienāk maz.
Stelpes skolas ēka paliek pašvaldībai
Pēc skolu likvidācijas bez pielietojuma paliek arī ēkas. Atsevišķos gadījumos vietvara tās paturējusi savā īpašumā, izmantojot savām funkcijām. Tā, piemēram, Stelpē viens skolas ēkas spārns atvēlēts pagasta nodaļai. Šeit darbojas arī trīs amatierkolektīvi – deju kolektīvs «Stelpe», sieviešu vokālais ansamblis «Nianse» un amatierteātris «Re, mēs te!». Katram kolektīvam ir sava telpa, kur pulcēties. Otrā stāva zālē notiek mēģinājumi. Kā pastāstīja Sandra Neliusa, skolā vietējiem iedzīvotajiem tiek piedāvātas gan regulāras nodarbības, gan pasākumi un svinības. Tāpat šajā ēkā joprojām tiek nodrošināta pirmsskolas izglītības programma Vecumnieku vidusskolas paspārnē bērnudārza grupiņai ar 16 audzēkņiem.
Sandra Neliusa labprāt izrāda skolas telpas. Apskatām gan bijušos latviešu valodas kabinetus, gan skolotāju istabu. Uzkāpjam arī uz bēniņstāvā ierīkoto meiteņu mājturības kabinetu, kur tagad iekārtots skolas vēstures stūrītis. Lilita Berliņa, kura skolā nostrādāja 39 gadus līdz pat slēgšanai, šeit apkopojusi interesantu fotomateriālu par skolu, tās pedagogiem un skolēniem. Te apskatāmi visu skolas direktoru portreti un glabājas tādas relikvijas kā Stelpes pamatskolas karogs, stundu saraksts, dāvinātās gleznas un citi priekšmeti. Jāpiemin, ka Lilita Berliņa pati mācījusies Stelpes skolā un togad, kad viņa to absolvēja, skolēnu skaits bija 250.
Kaut ēkā remonts bijis pirms laba laika, iekštelpas ir uzturētas ļoti labā kārtībā. Nekādu nolupušu sienu vai izstaigātu grīdas segumu. Sandra Neliusa uzsver, ka telpas patiešām tiek saudzētas, jo skola ir svarīga vietējai kopienai. Stelpē nav nedz baznīcas, nedz kultūras nama, sporta zāles vai citas publiskas ēkas, kur vietējie varētu pulcēties.
Specifisks nekustamais īpašums
Ja pašvaldībai nav plāna skolas ēku izmantot, tad, visdrīzākais, tā nonāk pārdošanā. Skolas ir sarežģīts nekustamais īpašums – nereti ar lielu kvadratūru, specializētām telpām, turklāt ne vienmēr ar labu infrastruktūru tās apkārtnē.
Mežgaļu skolas ēkas pašvaldība lēma izsolīt 2020. gadā. Bijusī skolas direktore Solvita Pudāne pastāstīja, ka skolā līdz pat tās slēgšanai tika veikti dažādi remontdarbi, piemēram, atjaunota zāles grīda, veikts kosmētiskais remonts. Ļoti labā stāvoklī bija mazākā bērnudārza ēka.
Pēdējo izdevās pārdot vispirms, bet skolas ēkai pircējs atradās tikai 2022. gadā, turklāt tikai tad, kad ievērojami samazināja pārdošanas cenu. Ļoti iespējams, ka tā pat nesedza pēdējos gados veiktos ieguldījumus skolas namā. Jaunajam īpašniekam pašvaldība neizvirzīja nekādus nosacījumus ēkas izmantošanai, jo ar apgrūtinājumu ēka, visticamākais, joprojām būtu vietvaras īpašumā un apsaimniekošanā.
Mežgaļu skolas ēkās tagad saimnieko Rolands Šuksts, kurš, kā pats atzīst, jau astotajā paaudzē ir brunavietis, nācis no Veģu un Rīgertu dzimtām.
Bijušā bērnudārza ēkā jau trīs gadus pieejami īstermiņa īres dzīvokļi. Ēka bijusi labā stāvoklī, turklāt nebija pat īpaši jāpielāgo, tāpēc veikts tikai nepieciešamais kosmētiskais remonts. Izveidots arī glempings «Mazie Mežgaļi», kas tūristiem piedāvā dažādas aktīvās atpūtas iespējas un nakšņošanu.
Savukārt lielā skolas ēka šobrīd stāv neizmantota, jo, pēc īpašnieka vārdiem, projekts ir iesaldēts. Ēka tikusi iegādāta noteiktam projektam, taču karš Ukrainā ieceri nobremzējis, un pašlaik skolā nekāda darbība nenotiek. Ēkas no iekšpuses «Bauskas Dzīvei» apskatīt neizdevās, taču apkārtne tiek uzturēta pienācīgā kārtībā – teritorija izpļauta, apstādījumi kopti. Arī ārēji abām ēkām nemana nekādus bojājumus.
Nekustamā īpašumu aģentūras «Latio» tirgus analītiķe Ksenija Ijevleva piekrīt, ka bijušās skolas ēkas kā nekustamais īpašums ir ļoti specifisks objekts, līdz ar to jārēķinās, ka būs jāgaida arī specifisks pieprasījums. Viņa atzīst, ka diemžēl divi notikušie darījumi Bauskas novadā (Mežgaļi un Dzimtmisa) ar šāda veida īpašumu nav rezultējušies veiksmīgā biznesā, kas ir ne pārāk labs signāls citiem šāda veida īpašumu potenciālajiem pircējiem. Uz šādiem īpašumiem attiecas tie paši pieprasījuma un piedāvājuma likumi, kas uz citiem. Ja ir labs piedāvājums, var atrasties arī pircējs. Daudz lielākas izredzes šādiem īpašumiem būtu, ja reģionā būtu attīstīta, piemēram, ražošana, tad arī pēc telpām būtu pieprasījums. Te gan tirgus analītiķe piebilst, ka tad droši vien būtu arī pieprasījums pēc skolām un tās nebūtu jāslēdz un jāmeklē ēkām jauni saimnieki. ◆
UZZIŅAI
Vai tuvākajā laikā novadā plānots slēgt vēl kādu mācību iestādi un vai, plānojot skolu remontdarbus, tiek ņemta vērā nākotnē paredzamā skolu tīkla optimizācija?
Bauskas novada pašvaldības izpilddirektors Ivars Romānovs norādīja, ka pašvaldība rūpīgi seko demogrāfisko datu analīzei. Ja arī skolu tīklā kādas optimizācijas darbības būs, pirmām kārtām tikšot izskatīta iespēja izglītības pakāpes pazemināšanai. Citu konkrētu plānu šobrīd neesot.
Attiecībā uz ieguldījumiem skolu ēkās Ivars Romanovs uzsvēra: «Kamēr šajās izglītības iestāžu ēkās īstenos izglītības programmu, ēkām ir jāatbilst visam, lai mācību darbu sekmīgi nodrošinātu, neatkarīgi no tā, kā izglītības iestāde darbojas.» Bauskas novada domes priekšsēdētājs Aivars Mačeks gan piebilda, ka lielās investīcijas tiek uzmanīgi vērtētas.
