Piederu tai pilsoņu grupai, kuru mūsu valstī par pilnu vairs neņem. Mūs neiekļauj pat socioloģiskajās aptaujās, neizskaidrojot, kāpēc. Visus cilvēkus pēc sešdesmit, septiņdesmit taču nevarētu uzskatīt par nepieskaitāmiem. Domāju, ka vēl neesmu prātu izkūkojusi tiktāl kā viens otrs Saeimas deputāts, kurš, palicis bez galvenā orientiera īkšķa, aizklātā balsojumā par vai pret Jāni Maizīti ģenerālprokurora amatā uz trešo termiņu, drošs paliek drošs, kastē iemet baltu papīra lapiņu. To apsverot, uzskatu, ka man tomēr ir tiesības paust savu viedokli, arī 10. Saeimas vēlēšanas gaidot. Kādā maija rītā Latvijas Radio runāja divas augsti skolotas un zinošas dāmas. Viņas kārtējo reizi vērsās pie valsts pilsoņiem, aicinot būt gudriem, rūpīgi lasīt partiju programmas un ar apdomu izvēlēties, par ko balsot. Šis padoms jau simtkārt dzirdēts un apnicis. Gribējās pavaicāt, vai cienījamām, ar Briseli saistītām dāmām ir izdevies atrast un ievēlēt mūsu Saeimā īstos – pašus labākos, kuri nekampj, nemelo, neslinko un par tautu (valsti) vien domā? Esmu pārliecināta, ka arī viņas, ja vien vēlēšanās vispār piedalījušās, galu galā ir vīlušās savā izvēlē ne reizi vien. Vai citādi mēs pēc divdesmit gadiem būtu nonākuši tur, kur esam, kad puse Latvijas ir oligarhu pārvaldījumā, bet latiņus grūtdieņiem galvenokārt samet tie, kuriem pašiem maz, vai arī tie, kuri godīgi pa mazumiņam krājuši. Kuram gan bijis un būs pacietība izlasīt visu partiju programmas kā dvīņumāsas ar nepamatotiem solījumiem? Tās ir kā pasakas, tikai ar tautai nelaimīgām beigām. To apzinās arī paši programmu rakstītāji un vēlētāju muļķošanai meklē un atrod arvien jaunus cirka numurus, piemēram, paceļoties līdz sporta arēnas jumtam. Varētu arī augstāk, ja laikus būtu izcirsts robs, kur izbāzt gudro galvu. Pārsteidz cilvēku naivums un aģitācijas lielmeistaru prasme un psiholoģiskā gatavība šo lētticību izmantot. Daudzi vēlētāji, partiju listes pārlūkojot, to vien atcerēsies, kādus fokusus bija sagatavojis viens vai otrs politiķis. Vēlēšanu sistēma ir viltīgi izstrādāta. Izvēloties tās partijas listi, kur, jūsuprāt, ir visvairāk neliešu, lai tos izsvītrotu, būsit izdarījis lielu pakalpojumu netīkamai partijai. Nav tik svarīgi, cik deputāta kandidātu izsvītrots, bet gan cik balsu saņēmusi tā vai cita partija. Jauni nelieši vienmēr atradīsies.Vēl dāmām no Briseles gribētu pavaicāt, vai viņām ir izdevies panākt, lai pie varas tikušie pildītu savus pasakainos solījumus, ko viņas tik silti ieteic vēlētājiem? Ne viens vien pamāca: savu protestu varēsit paust pēc četriem gadiem. Tas nozīmē atkal un atkal ievēlēt jaunus pasaciņu sacerētājus, kā tas ir bijis, atgūtās neatkarības divdesmit gados piecas Saeimas vēlot. Uz tādām akcijām kā grieķi un citas dienvidu tautas mērenie latvieši nav spējīgi, un mūsu atbalstu saņēmušie savas nepierādāmās mahinācijas attaisnos ar «par mani balsoja desmit tūkstoši vēlētāju». Ko darīt?Saeimas vēlēšanās nepiedalīties nekādā ziņā nedrīkst. Manuprāt, vajadzētu vadīties pēc principa – balsot par, nevis pret. Tas nozīmē – ņemt tās partijas listi, kurā saskatāt mazāk alkatīgo, nekaunīgo, un tad svītrot vai likt plusiņus, cik uziet. Tas jāpatur prātā, kamēr nemainīs likumus un deputātu kandidātus drīkstēs izvirzīt tikai partijas, kas niecīgā biedru skaita dēļ nemaz nebūtu tiesīgas vadīt valsti un lemt mūsu visu likteņus.
