Tagad arī Latvijā mierīgi varam teikt, ka vārdu savienojums “viltus
ziņa” ir izskrējis cauri pirmajam popularitātes vilnim, apnicis un
kļuvis tukšs. Bet joprojām pietiekami noderīgs, lai to izmantotu kā
ieroci dažādām, arī apšaubāmām vajadzībām. Vai tiekam galā?
Viens no veidiem, kā
atpazīt dažāda veida informāciju, ir atbilstošas valodas izvēle. Ja
varētu vienoties, ka “viltus ziņas” nelietojam, kur pagadās. Šis
nosaukums raisa vairāk neskaidrību, nekā palīdz saprast informācijas
kvalitāti. “Viltus ziņu” piesaukšana ir vienkārša, to var attiecināt uz
visu iespējamo. Vai tas palīdz diskusijai? Nekādi nepalīdz!
Šī vārdu savienojuma neskaidra izmantošana bija viens no iemesliem, kāpēc Eiropas Komisijas (EK) ekspertu grupa* savā ziņojumā ieteica
izvairīties no tā, “viltus ziņas” vietā izmantojot vārdu –
dezinformācija. Darbojoties tajā, man bija iespēja gan pašai pētīt ar šo
problēmu saistītos procesus, gan bija pieejami jauni pētījumi par
nepatiesas informācijas formām un ietekmi. Šīs zināšanas izmantošu,
vairākos ierakstos analizējot arī Latvijas notikumus un piemērus.
Termins “fake news” jeb
“viltus ziņas” ietver dažāda veida informāciju. Tas var būt izmantots,
runājot par ikdienišķām žurnālistu neprecizitātēm vai kļūdām, tas apzīmē
politiski ietekmētu informāciju, lieti noder, raksturojot klikšķu
mednieku veidotus virsrakstus. Konteksta trūkums vai neatbilstoša
konteksta piemeklēšana faktiem, vai cēloņu un seku kopsakarību
sajaukšana arī var tikt nosaukta par “viltus ziņām”. Bīstamākās to
formas ir ārvalstu vai vietējo spēlētāju izplatīta informācija ar mērķi
ietekmēt politiskos procesus, nodarbojoties ar ļaunprātīgu maldināšanu,
iefiltrējoties aktīvistu grupās un izmantojot automātiskas informācijas
izplatīšanas tehnoloģijas. Nereti, jo sevišķi
politisku interešu
iekrāsotās diskusijās, ar vārdiem “viltus ziņas” tiek apzīmēta arī
informācija, kurai oponents nepiekrīt, kas tam ir neizdevīga, kāds
nepatīkams viedoklis vai kritika.
Iepriekš minētās EK darba
grupas piedāvātā dezinformācijas definīcija ir šāda: “Dezinformācija ir
nepatiesa, neprecīza vai maldinoša informācija, kas izveidota, pasniegta
un virzīta ar mērķi tīši izraisīt kaitējumu sabiedrībai vai radīt
peļņu”.
Šajā definīcijā ļoti
svarīga ir tās otrā daļa un vārds ‘tīši”, jo neprecīza un nepatiesa
informācija var rasties dažādi. Otrs svarīgais vārds ir “kaitējums”, jo
ne jau viss melīgais vai neprecīzais var tādu izraisīt.
Dezinformācijas
sasaistīšana ar sabiedrības interešu aizskārumu un nepieciešamību
informācijas plūsmā izšķirot gan politiskās intereses, gan alkatīgu
ļaužu rosību, ļauj to atšķirt no citām nepatiesas informācijas plūsmām
(par tām nākamajā ierakstā par informācijas traucējumu struktūru).
Dezinformācija netiek attiecināta uz publiskās satīras formām,
humoristisku aktuālo notikumu interpretāciju.
Ne vienmēr kļūdaina vai
nepilnīga informācija ir nepatiesa, lielākoties dezinformācijā ir daļa
patiesības, kas kombinēta ar maldinošām interpretācijām vai ievietota
neatbilstošā kontekstā. Dezinformācija pieejama dažādos žanros,
ieskaitot ļoti daudzus vizuālās komunikācijas formātus. Minēto un citu
iemeslu dēļ labāk neteikt “viltus ziņas”, jo tās parasti nav ne
“viltus”, ne arī “ziņas”.
Tāpēc ir svarīgi precizēt
iespējamās nepatiesas informācijas kaitējuma formas. Tie ir draudi
demokrātiskam politiskam procesam, jo sevišķi iejaukšanās vēlēšanu
norisē. Dezinformācijas radīts kaitējums sabiedrībai attiecas arī
uz demokrātisku vērtību apdraudējumu, kas var ietekmēt politiku
veselības, finanšu, zinātnes, uzņēmējdarbības un citos sektoros.
Dezinformācijas definēšana
ļauj gan velti netērēt spēkus, lai cīnītos, piemēram, pret zilām čurām
autiņbiksīšu reklāmās, gan arī vieglāk atšifrēt šī termina izmantotāju
mērķus.
Tā vajadzīga arī tāpēc, ka
termins ”viltus ziņas” ir kļuvis par populāru ieroci politiķu rokās,
nereti tieši tāpēc, lai uzbruktu medijiem un žurnālistiem, saviem
konkurentiem. Kopā ar kaklasaites pieskaņošanu pienākumiem to par savas
publiskās retorikas ikdienišķu pavadoni ir padarījis ASV prezidents
Donalds Tramps (plašāk par uzbrukumu žurnālistiem formām un sekām vienā
no nākamajiem ierakstiem: “Dezinformācijas traucējumi – apklusināt un
fiziski iznīcināt!”). Savukārt sabiedrībai, kura joprojām informācijas
kvalitāti redz kontekstā ar mediju profesionālu darbību, “fake news”
nereti palīdz atzīmēt vāju žurnālistiku, bet nelietot skaidrākus
kritērijus žurnālistu darba kvalitātes raksturošanai.
Ieteikuma precizēt viltus
ziņu terminu ilustrācijai izmantošu aktuālu piemēru. Tas kļuvis par
parocīgu lamuvārdu vienā no salīdzinoši jauniem advokāta un politiķa
Alda Gobzema ierakstiem “Facebook”. Lūk, kāda retorika lietota, reaģējot
uz LSM.lv “Melu detektora” rakstu, kurā pārbaudīti Gobzema izteikumi par medikamentu cenām:
Ekrānuzņēmums
Tas ir piemērs, kā
apvainojumiem žurnālistei lieti noder “viltus ziņu” klišeja. Šoreiz tā
palīdz neievērot, ka politiķis nekorekti izmanto statistiku, arī pats to
atzinis.
Nav vērts strīdēties par
medikamentu cenām, tās ir augstas, un tā ir ļoti, ļoti nopietna
problēma. Konkrētajā rubrikā saskatīju centienus pārbaudīt politiķu un
amatpersonu izmantotās informācijas patiesuma pakāpi, nevis noliegt
problēmas pastāvēšanu. Rubrikā pētītais palīdz izvērtēt, cik lielā mērā
vērts ticēt skaļiem un emocijas raisošiem izteikumiem (par emociju
nozīmi turpmākajā šīs sērijas ierakstā – emocionālā demokrātija vai
garīgi traucējumi?).
Dezinformācija neattiecas
tikai uz profesionālo plašsaziņas mediju vai sociālo mediju saturu.
Mediji jau tagad ir pietiekami regulēti un, ja patiesi uzskatāmi par
profesionāliem, visai reti nodarbojas ar nepatiesas informācijas
izplatīšanu.
Jau tagad un nākotnē
dezinformācija arvien lielākā mērā būs sastopama slēgtās savstarpējās
saziņas vietnēs (piemēram, “WhatsApp” vai “Messenger” un citās),
informācijā, ko izplata un veido automatizēti tīmekļa rīki ar mākslīgā
intelekta palīdzību veidotajā saturā.
Nopietnas grūtības rada
manipulācija ar audiovizuālo informāciju, jo mērķtiecīgi pārveidotus
attēlus un skaņu ir grūtāk atpazīt. Tas viss par dezinformāciju
jāatceras, ne uz mirkli nepiemirstot, ka izteiksmes brīvība ir būtiska,
tās vērtību nedrīkst mazināt nekrietna publiskās informācijas
izmantošana.
