Nosaukt par meļiem. Pārmest, ka ignorē. Uzbrukt personīgi, apsaukāt
un aizskart. Pazemot kā profesionāļus. Apmelot. Mērķtiecīgi vajāt ar
sociālo mediju vai savā rīcībā esošu informācijas līdzekļu palīdzību.
Viss nosauktais ietilpst sarakstā “politiķu uzbrukumi žurnālistiem”. Vai
arī Latvijā? Pašreiz – diemžēl, jā!
Žurnālistu
vajāšana un uzbrukumi mediju profesionāļiem nav nekas jauns. To mērķis
vienmēr bijis līdzīgs – apklusināt, diskreditēt kritisku skatu,
nepieļaut neizdevīgas informācijas parādīšanos, izvairīties no
līdzvērtīgām diskusijām, ierobežot mediju brīvību. Rezultāts ir
pašcenzūras pieaugums, mediju profesionāļu dzīve pastāvīgās bailēs,
aiziešana no aktīvas darbības medijos, neizturot psiholoģisko vardarbību
vai nevēloties apdraudēt ģimenes.
Ne velti starptautiskas organizācijas katru gadu apkopo datus par nogalinātajiem žurnālistiem. Taču pēdējo desmit gadu laikā arvien vairāk datu ir par politiķu verbāliem uzbrukumiem žurnālistiem, uzmākšanos un vajāšanu digitālajā vidē. Aktīvākie žurnālistu iebiedēšanā vienmēr bijuši autoritārie režīmi un politiskie līderi. Taču ASV prezidenta Donalda Trampa attiecības ar žurnālistiem, žurnālistu darba traucēšana, vairāku Eiropas Savienības valstu politiķu pastāvīgi centieni ierobežot mediju darbu liek nopietni skatīties uz šo tendenci.
Tāpēc svarīgi nepalaist garām ziņu, ka žurnālista vajāšana tomēr tiek sodīta.
Šovasar tiesas process ierosināts
pret diviem prokremliskiem aktīvistiem, kas gadiem ilgi vajāja un
publiski apmeloja somu žurnālisti Džessiku Aro. Viņa kopš 2014.gada pēta
apmaksāto Krievijas “interneta troļļu” ietekmi uz sabiedrisko domu
Somijā.
Četrus
gadus žurnāliste tika apsaukāta, apmelota un parodēta agresīvās
kampaņās ar mērķi viņu apklusināt un padarīt viņas darbu nenozīmīgu.
Tagad
riskēšu un minēšu Latvijas piemērus, kas lika ieraudzīt jaunākās
politiķu aktivitātes plašākā kontekstā. Nē, tālākais nebūs par par
Latvijas rietumu pilsētas aktīvāko jūtuberi, kas regulāri gānās par sabiedrisko mediju žurnālistiem, padarot sevi vēl smieklīgāku nekā iepriekš.
Riskēšu
runāt par agresīviem, naidīgiem un melīgiem uzbrukumiem, kurus pilnībā
raksturo viss iepriekš teiktais. Apvainojumi, vajāšana, psiholoģiska
vardarbība.
Esmu izvēlējusies divus piemērus. Viens ir Alda Gobzema 11.jūlija videoblogs “Par to, ko nestāsta medijos”. Otrs ir Artusa Kaimiņa 20.jūlijā “Facebook” klāstītais par “sievieti ienaidnieci”, “RE:Baltica” žurnālsti Ingu Spriņģi.
Attēlā: Ekrānšāviņš no A.Kaimiņa ieraksta 20.jūlijā.
Abos
ierakstos daži uzbrukumam izmantotie apgalvojumi sakrīt. Tomēr Gobzems
izsakās plašāk, viņš stāsta, ka “lielie mediji” ir savstarpēji saistīti
un tāpēc tie, pirmkārt, tikai negatīvi atspoguļo partijas “KPV LV”
darbu, otrkārt, ignorē šī politiskā spēka piedāvāto svarīgo informāciju
(par maksātnespējas administratoriem) un iniciatīvas (piemēram, ideju
par Valsts prezidenta kandidatūru). Skaidri pierādījumi nav minēti. Ar
vārdiem “lielie mediji” domāts Latvijas Radio (konkrētu faktu vai
argumentu nav), Latvijas Televīzija (minēts LTV Ziņu dienesta vadītājas
dzīvesbiedrs), žurnāls “Ir” (kas neesot pētījis maksātnespējas
administratoru darbību tā, kā ieraksta autors to vēlētos), pētnieciskās
žurnālistikas centrs “RE:Baltica” un ziņu portāls “Delfi” (minētas to
pārstāvju agrākās ģimenes saites un advokāta biroja apmeklējumi). Savā
ierakstā Aldis Gobzems cenšas radīt iespaidu, ka visi minētie ir
angažēti, sasaistīti kādām saistībām, ka medijiem un to vadītājiem ir
izdevīgi nedarboties tā, kā par pareizu uzskata Gobzems. Pēc
atbalstītāju komentāriem pie ieraksta redzams, ka teiktais licies
pārliecinošs, patiess un uzticams.
Varētu nodarboties ar detalizētu faktu pārbaudi. Bet nav vērts, jo ieraksts iztiek gandrīz bez faktiem.
Apgalvojumu
par pārmērīgi kritiskajiem un negatīvi noskaņotajiem “lielajiem
medijiem” ir viegli pārbaudāmi – minēto kungu partijai nav veltīts daudz
vairāk kritisku vai pozitīvu materiālu kā citiem politiskajiem spēkiem,
kuru darbība ir ziņu vērta. Vēl vairāk, piemēram, “Delfi” un
“Re:Baltica” vienlīdz rūpīgi un līdzīgā apjomā analizē visu šāgada
vēlēšanu dalībnieku pagātnes sasniegumus un nākotnes solījumus. LTV Ziņu
dienests pamatīgi sekoja KNAB un Artusa Kaimiņa aizturēšanas stāstam,
ar interesi un pašcieņu izturējās, kad partijas pārstāvji atteicās no
komentāru sniegšanas.
Gobzema
ierakstā ir vairāki citi smagi apvainojumi, tas viss ir kā liels
uzbrukums žurnālistiem. Man ir jāatvainojas kolēģiem, ka nākas to
atkārtot, jo nezinātāji var nesaprast. Gribu izcelt Gobzema un Kaimiņa
ierakstos teikto, kas attiecas uz mediju profesionāļu ģimenes locekļiem –
esošajiem un bijušajiem dzīvesbiedriem un bērnu. Es necitēšu, lai
vēlreiz kādu nesāpinātu. Paši apskatieties, ja vēlaties!
Uzbrukumus
žurnālistiem pēc šajā ierakstā minētā vairs nevar uzskatīt par
emocionālu apsaukāšanos vai spilgtu politisku retoriku, ne arī par
narcistisku dauzīšanos, manuprāt, tajā saskatāma pārmērīga iejaukšanās
privātumā un bērna tiesību aizskārums. Tas ir zemisks, nežēlīgs un
prettiesisks uzbrukums žurnālistiem!
Artusa Kaimiņa ierakstā viss, ko Inga Spriņģe dara 2018.gadā, ir sasaistīts ar 2014.gada interviju raidījumā “Viens pret viens”
un kādu Kaimiņa prātā esošu žurnālistes apvainojumu, kura dēļ viņa
turpina strādāt kā žurnāliste un kritiski vērtēt politisko komunikāciju.
Kopā ar grēdu faktu kļūdu (piemēram Saeima lika maksāt sodu Latvijas
Radio), arī šajā ierakstā atrodams žurnālistes privātās dzīves
aizskārums, bet kopumā to varētu uzskatīt arī par vajāšanu tīmeklī,
pazemošanu, pastāvīgu neslavas celšanu. It sevišķi pēc tam, kad
komentāros atbalstītāji neslēpti uzbrūk, draud, aicina uz vardarbību
pret žurnālisti. Pats autors nemaz necenšas psiholoģiski vardarbīgās
reakcijas mazināt, drīzāk viņa mērķis ir tās pastāvīgi izraisīt un
uzturēt. Tas vairs nav šarmants sīkums. Šāda politiķu uzvedība, ja tā ir
pastāvīga, leģitimizē uzbrukumus medijiem, diemžēl padara tos par
normālu praksi.
Minētajos
un arī citos ierakstos, kuros abi politiķi ņirgājas par žurnālistiem,
ir skaidri redzams, ka viņi mediju darbu skata ļoti primitīvi, kā
konkrētu personu emocionālu patiku vai nepatiku, kā draugu būšanu vai
kādu vienošanos, neminot, kā tā izskatās un kāpēc vajadzīga. Viņu
retorikā nav nekā, kas ļautu spriest par to, kā viņi kā politiķi domā
uzlabot demokrātisku mediju darbu Latvijā. Pastāvīgo pārmetumu vidū nav
atrodamas zināšanas par to, kā atšķirt kvalitatīvu mediju darbu no
nekvalitatīva, ne arī izpratnes par mediju darba pamatiem. Bet ir
diezgan skaidrs, ka pastāv kāda “lielo mediju” sazvērestība. Nezinu,
iespējams, ar to domāta žurnālistikas profesionalitāte, kas ļauj pildīt
mediju funkcijas, ievērot profesionālo ētiku, nodrošināt brīvu
informācijas sniegšanas praksi un sabalansētu priekšvēlēšanu darbības
atspoguļojumu?
Es
riskēšu, lai gan zinu, ka atkal uzbruks. Šos un citus jautājumus ar
žurnālistiem, kas pašlaik piedzīvo politiķu vai viņu atbalstītāju
uzbrukumus, apspriedīsim mediju darba analīzei veltītajā diskusijā
“Mediju anatomija” 31.jūlijā, Latvijas Radio 1, uzreiz pēc ziņām 13.00.
