Vienpadsmit gadi izsūtījumā atņēma tēvu un bērnību
05:1101.03.2022
Ilva Kalniņa
594
Dalies:
Rundāles apvienībā izdota jau otrā grāmata «Atmiņu upe plūst», kur publicēti 50 rundāliešu stāsti – par spēcīgām dzimtām, par mājām, kurās dzīvojušas tik daudzas paaudzes, par kara laiku, kurā gan karots, gan skolā iets, par darbu gan saimniecībās, gan citās iestādēs, par mīlestību pret māti, mīļoto un dzimto vietu, informē grāmatas sastādītāja, Pilsrundāles bibliotēkas vadītāja Aelita Ramane. Grāmata ir 376 lappušu bieza, papildināta ar stāstu autoru fotogrāfijām. Saturs ir sadalīts četrās nodaļās: «Ar Rundāli saistītie», «Pilnestīga dzīve starp Kaucīti un Lielupi», «Ar stiprām saknēm Svitenē» un «Dzīves rūdītie viesturieši».
«Bauskas Dzīve» šodien ar apgāda «Madris», A. Ramanes un stāsta autora Arvīda Pēkaļa atļauju publicē vienu no šiem 50 stāstiem.
Jau agrākos laikos mūsu senči iekāroja auglīgo Zemgales zemi. Radās situācija, ka Latvijas pierobeža kļuva pārapdzīvota. Veidot jaunas saimniecības un iegādāties zemi vairs nevarēja. Palika cita iespēja – Lietuva.
Mani vecvecāki: no tēva puses – Jēkabs un Dārta Pēkaļi, no mātes puses – Jēkabs un Lavīze Kalns. Viņi bija starp tiem, kas 18. gadsimta nogalē pārcēlās uz Lietuvu un sāka tur saimniekot. Veidojās lielas un spēcīgas zemnieku saimniecības ar kuplām ģimenēm. Jau 20. gadsimta 30. gados Žeimes (Žeimelis) apkārtnē dzīvoja daudz latviešu.
Mana mamma bija piektais bērns deviņu bērnu ģimenē. Mans tēvs Jēkabs Pēkalis 1928. gadā nopirka zemi no muižnieka Čerpin-ska un Jonišķu rajona Krukajas ciemā izveidoja zemnieku saimniecību «Mazie Liesi» ar 50 hektāriem zemes. 30. gadu sākumā viņš nolūkoja saimnieci, bet kāzas svinēja tikai 1941. gada vasarā, jo mamma vēlējās padzīvot meitās. Tēvs viņu gaidīja desmit gadus! Tad cits aiz cita piedzima dēli – mēs, četri brāļi.
Saimniecība attīstījās un plauka. Daudzi kaimiņi ar skaudību nolūkojās, kā saimnieko Pēkaļi. Tēvs bija sagādājis materiālus jaunas mājas celtniecībai, to bija paredzēts sākt būvēt 1948. gadā pēc pavasara lauku darbu beigšanas.
Bet pienāca baigā diena, 1948. gada 22. maijs. Divos naktī pagalmā iebrauca kravas automašīna ar karavīriem, kas aplenca māju. Istabā ienāca virsnieks ar dažiem kareivjiem un paziņoja, ka mūsu ģimene tiek deportēta uz Sibīriju. Pusstundas laikā vajadzēja saģērbties, lai dotos ceļā. Mamma vēlāk teica, ka jāsaka paldies tam zaldātam, kurš mūs, bērnus, izcēla no gultām ar visiem pēļiem un segām un sanesa mašīnā. No izbīļa visi bērni raudājām. Ziņkārīgie kaimiņi nenoslinkoja piecelties un noskatīties, kā mūsu ģimene tiek izvesta. Mamma lūdza, lai viņi pie klēts atnes gaļu, maizi un citus produktus, jo mūsu vecākiem vairs neļāva iziet no istabas, taču neviens nāburgs nepakustināja ne mazo pirkstiņu, lai palīdzētu. Vēlāk mammas radi rakstīja uz Sibīriju, ka trīs mēnešus kaimiņi dzīrojuši, līdz viss bija nodzerts.
Mammai, steigā promejot, izdevās paķert pannu, kas karājās pie durvīm. Naktī mūs aizveda uz Jonišķu dzelzceļa staciju, kur stāvēja ešelons, un no visām pusēm tika vesti cilvēki gan pajūgos, gan ar mašīnām. Kad ešelons bija saformēts, sākās mūsu garais ceļš – apmēram divus mēnešus – uz nezināmo. Pa ceļam daudzi nomira, tostarp zīdaiņi un slimi sirmgalvji. Viņus apraka turpat dzelzceļa malā, neatstājot nekādas piemiņas zīmes.
Galamērķis mūsu ģimenei bija Krasnojarskas apgabala Sovetskajas rajona Tortuna – neliela apdzīvota vieta Sibīrijas taigā mežizstrādes darbiniekiem. Izsūtītajiem pašiem vajadzēja gādāt par mitekli, kur palikt. Viņi cēla būdas, raka zemnīcas, kur pārlaist ziemu. Vēlāk, kad sākās mežizstrāde, būvēja barakas.
Pieaugušos norīkoja koku zāģēšanā, vešanā un kraušanā grēdās, lai pavasarī pludinātu pa Bazaihas upi uz Jeņiseju. Darbs bija fiziski ļoti smags. Bērni vieni paši dzīvojās pa māju bez pieskatīšanas. Bija nežēlīgs bads. Glāba taiga ar ogām un sēnēm, bija daudz ciedru koku, kas deva bagātīgu riekstu ražu. Cilvēki ēda zaru atvases un koku mizas. Tas bija liels atspaids iztikai.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.