Atmiņas par Zaļo Ukrainu (3)

Nodzīvotie gadi ukraiņu vidū izsūtījuma vietā Krievijas Federācijas Tālajos Austrumos rajonā ar nosaukumu – Novokijevskij Uval

Marts ir ļoti ietilpīgs. Tajā ienāk pavasaris, uz to pārcēlies par kara noziedznieku jau nodēvētā Krievijas Federācijas prezidenta Putina iebrukums Ukrainā un izraisītais karš. Martā atceramies 1949. gada deportācijas, kad uz attālākajiem PSRS apgabaliem deportēja tūkstošiem Latvijas «kulaku» un nacionālistu. Šos notikumus necilvēcībā saista divi tirāni – Staļins un Putins –, pārņemot fašistisko ideoloģiju.

Gandrīz astoņus gadus esmu nodzīvojusi ukraiņu vidū izsūtījuma vietā Krievijas Federācijas Tālajos Austrumos netālu no Amūras pietekas Zejas Mazanovas rajona kolhozā «Krasnij orjol» («Sarkanais ērglis»), kuram cieši piekļāvās rajona centrs Novokijevskij Uval. Šīs plašās teritorijas apdzīvotāji, protams, bija padomju ļaudis, kuri sevi sauca par ukraiņiem, bet pilsētu lielkrievu inteliģenti – par «hohliem».

Ukraiņu traģēdijas un atmiņu mudināta, nedaudz ieskatījos tālā novada vēsturē, kas dēvēta par Zaļo Ukrainu.

Saskaņā ar Pekinas līgumu 1860. gadā, Krievija atņēma Ķīnai ap 600 tūkstošiem kvadrātkilometru zemes Tālajos Austrumos. Milzīgā mežainā platība bija maz apdzīvota. Uz turieni piespiedu kārtā tika pārvietota daļa Aizbaikāla kazaku. Zaļās Ukrainas jēdziens parādījās 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā, kad ukraiņi masveidā migrēja uz Krievijas Tālo Austrumu reģiona dienvidiem. Pārvietošanās notika no pārapdzīvotajām Čerņigovas, Poltavas un Harkovas guberņām, jo jaunajiem kolonistiem bez maksas deva lielus zemesgabalus, ja viņiem bija sākuma nauda un darbarīki.

Pirmais Tālo Austrumu Ukraiņu kongress notika 1917. gada 11. jūnijā Usurijskā. Kā galvenais tika dots uzdevums paplašināt propagandas darbu ukraiņu vidū, nodibināt ukraiņu bibliotēkas, skolas, rīkot īpašas lekcijas par ukraiņu problēmām. Lai «paceltu ukraiņu nacionālo pašapziņu un izkliedētu pagātnes hipnozi, kad krievu vara aktīvi veica rusifikāciju un cīnījās ar ukraiņu nacionālo kustību».

Ukraiņu skolas tiešām sāka atvērt, kaut gan trūka skolotāju un mācību grāmatu. Daudzās Tālo Austrumu pilsētās sāka izdot ukraiņu laikrakstus. Tomēr vēl 1926. gadā lasītpratēju starp ukraiņiem bija tikai 42%, un tikai 2% lasīt prata ukraiņu valodā.
Otro Ukraiņu Tālo Austrumu kongresu stipri ietekmēja Ukrainas neatkarības pasludināšana. Trešais kongress pieņēma lēmumu iestāties par neatkarīgas ukraiņu valsts izveidi Tālajos Austrumos. Taču 1921. gadā boļševikiem izdevās pārņemt teritoriju savā kontrolē.

1921. gadā Zaļās Ukrainas zemes tika iekļautas Tālo Austrumu Republikas sastāvā, 1922. gadā – PSRS sastāvā. Jau 1922. gadā visi aktīvākie ukraiņu nacionālisti bija arestēti, 1924. gadā Čitā pret gandrīz 200 cilvēkiem sākās tiesas process, kurā tos apvainoja orientācijā uz Rietumiem un sadarbībā ar Ukrainas neboļševistiskajām varas iestādēm. Pārkrievošanas apstākļos un etnisko represiju dēļ pēc 20. gadsimta 30. gadiem praktiski tika izbeigta ukraiņu valodas oficiāla lietošana.

Tāda, boļševiku apklusināta, kolhozu sistēmas noplicināta, mūs sagaidīja Zaļā Ukraina. Pār sādžu bijušas izkaisītas bailes. Tie būšot fašisti, runāšot vāciski, kas zina, kādas ādas krāsas. Ja vēl piezīmētu ragus un asti, portrets iznāktu pilnīgs. Stiprais ukraiņu nacionālais gēns bija iedzīts pagrīdē, Zaļās Ukrainas vārds pat no atmiņas izdzēsts. Bet 1953. gada 5. martā, Staļina nāves dienā, kolhoza galvenais grāmatvedis, inteliģents sirmgalvis, pa ilgiem gadiem redzēts smaidīgs...