«Tik jauns un jau ugunsdzēsējs!» (1)

Atzīmējot Ugunsdzēsības Latvijā 157. gadadienu un Ugunsdzēsēju un glābēju dienu 17. maijā, «Bauskas Dzīve» tikās ar Bauskas daļas vada komandiera vietnieku 23 gadus veco Maiklu Jevsjukovu, kurš saņēmis arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Pateicību.

Tuvojoties profesionālajiem svētkiem, jaunais ugunsdzēsējs kolēģiem novēl izturību un gatavību izbraukt uz dažādiem izsaukumiem, saglabāt mieru, par daudz «netrakot». «Nav neviena ugunsgrēka, kurš būtu palicis nenodzēsts!»

Kas ir jūsu dzimtā vieta? Kādi bija bērnības sapņi par profesiju un iegūtā izglītība?
– Es nāku no tā sauktās vecās Codes. Mācījos Codes pamatskolā, jau skolas gados kā savu nākamo profesiju minēju ugunsdzēsēja amatu, lai arī man rados nav ugunsdzēsēju. Tomēr aizgāju mācīties uz Rīgas Valsts tehnikumu par elektromontieri, izgāju praksi un vairāk nekā gadu nostrādāju šajā profesijā. Pēc tam gribējās kaut ko citu pamēģināt, strādājot valsts darbā. VUGD Bauskas daļā man bija pazīstami cilvēki, ieteica aiziet parunāt ar komandieri Vadimu Kuzmiču. Bija jānokārto fiziskie normatīvi, desmit dienas gāju uz Bauskas daļu mācīties, man iedeva materiālus, pēc tam bija jānokārto tests Jelgavā. Tad varēju nākt strādāt maiņās un gaidīju, kad Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā savāksies grupa no visas Latvijas, lai sāktu apmācības tur. 2,5 mēnešus izglītojos koledžā, apgūstot alpīnismu, pirmās palīdzības sniegšanu, ugunsgrēka dzēšanu dažādos apstākļos. Pēc tam trīs četrus mēnešus bija prakse Bauskā.

Un pašlaik trešo gadu es strādāju VUGD. Lai gan pēc amata esmu Bauskas daļā, pēdējā laikā visbiežāk dežurēju Iecavas postenī, kur esmu tās dienas dežūrmaiņas vecākais. Nenožēloju, ka atstāju elektromontiera darbu, iegūtās zināšanas man palīdz izsaukumos. Tad arī notiek sadarbība ar dienestiem un ir noteikta kārtība, kā jārīkojas.

Kāds ir ugunsdzēsēja glābēja darbs fiziski un emocionāli? Ar kādām grūtībām saskaraties, strādājot Iecavas posteņa vecajā depo?
– Ir vajadzīga izturība, īpaši kūlas, rugāju degšanas sezonā, kad «kaujas tērpā» jāsit liesmas ar pletni – paej desmit metrus un jau esi sasvīdis. Vajag darīt ātri, tomēr ar prātu. Var jau arī pamainīties, aiziet padzerties, ugunsdzēsējiem jāpadomā arī par savu veselību un dzīvību. Svarīgs darbs komandā, jāpieskata citam citu, kā jūtas. Bez fiziskās piepūles ir arī emocionālā slodze, manuprāt, tā vislielākā ir ceļu satiksmes negadījumos ar cietušajiem vai bojāgājušajiem, man vēl šādos izsaukumos nav sanācis darboties, bet parasti emocijas kolektīvā tiek izrunātas.

Jau ceļā uz notikuma vietu vienojamies, ko kurš darīs, kā labāk, kā ātrāk, tad uztraukums pazūd un ir mierīgāk. Uz vietas cenšamies runāt ar cilvēkiem, stresa situācijās svarīgi nepacelt balsi, tad cilvēki nomierinās. Parasti esmu nosvērts un mani grūti nokaitināt līdz baltkvēlei.

Bauskas daļā maiņā dežurē pieci seši cilvēki, savukārt Iecavas postenī divi trīs, tas ir grūtākais – kad visi aizbrauc, durvis aizslēdz. Vecais depo savu ir nokalpojis, telpas nav atjaunotas, garāža par mazu, jānoloka automobiļa spoguļi, lai iebrauktu, tiešām gaidu jauno depo. Turklāt aiz kultūras nama ieliņas ir šauras, koki sastādīti, sarežģīti izbraukt. 90 sekundēs jāsaģērbjas un jābūt mašīnā, pilsētas robežās astoņās minūtēs, ārpus tās – 23 minūtēs jāierodas notikuma vietā. Ja grib, var to paspēt arī vecajā depo, tomēr jaunais ir ļoti vajadzīgs. Lai būtu ērti saģērbties, lai ērti izbraukt, lai būtu automātiskie garāžas vārti, nevis kā pašlaik Iecavas depo – paceļami ar roku.