Nekas nav aizmirsts un nevar tikt piedots (1)

Pirms 81 gada notika pirmā lielā Latvijas iedzīvotāju deportācija, kuras sekas joprojām iespaido visu mūsu sabiedrību. Un tā nav tikai latviešu tautas morālā trauma, tās ir reāli izpostītas ģimenes, nogalināti un sakropļoti cilvēki, kā arī tūkstošiem nedzimušu bērnu mūsu tautas ataudzei.

Šī ārkārtīgi ciniskā vardarbība bija pilnīgs šoks miera laikos un civilizētas Latvijas valsts paspārnē uzaugušai paaudzei, kam nebija ne mazākās iespējas tiesiskā ceļā aizstāvēt sevi un tuviniekus. Šajās zvērībās var saskatīt zināmas līdzības ar Krievijas okupantu pastrādātajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem mūsdienu Ukrainā, vienīgi tolaik par Baltijas valstu iedzīvotāju deportācijām apkārtējā pasaule neko neuzzināja.

Vislielākā grupa – «pretpadomju elementi»
Izsūtīšanas akcija nebija pēkšņs un spontāns okupantu lēmums. Līdzīgi pasākumi visā Padomju Savienības teritorijā notika drīz pēc komunistu nākšanas pie varas. 1941. gada 16. maijā PSRS Iekšlietu tautas komisārs Laurentijs Berija un Valsts drošības tautas komisārs Vjačeslavs Merkulovs Maskavā iesniedza Josifam Staļinam lēmumprojektu «Par pasākumiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR attīrīšanai no pretpadomju, krimināliem un antisociāliem elementiem». Vislielākā grupa bija «pretpadomju elementi» un viņu ģimenes, par tādiem uzskatīja «kontrrevolucionāro partiju» un sabiedrisko organizāciju biedrus, Latvijas valsts iestāžu augstākos ierēdņus, armijas virsniekus, policistus, aizsargus, fabrikantus, tirgotājus, lielākos zemes īpašniekus un visus pret okupācijas varu naidīgi noskaņotos.

Visiem bija paredzēta mantas konfiskācija un piespiedu nometinājums uz 20 gadiem, bet pieaugušos vīriešus paredzēja atdalīt no ģimenēm un piespriest tiem ieslodzījumu soda nometnēs no pieciem līdz astoņiem gadiem. Vīriešiem tikai pēc piespriestā soda termiņa izciešanas bija paredzēts sākt skaitīt tos 20 gadus piespiedu nometinājumā.

Var secināt, ka okupantu mērķis bija deportēt tos cilvēkus, kuri ar savām zināšanām, prasmēm un ietekmi spētu izrādīt vislielāko pretestību iebrucējiem. Tāpēc starp izsūtītajiem bija ļoti daudz inteliģences pārstāvju. Jau 26. maijā Latvijā bija uzskaitīti 15 tūkstoši «pretpadomju un sociāli svešo elementu», šādus sarakstus veidoja čekisti un vadošie komunisti katrā apriņķa centrā, tostarp arī Bauskā.

Visbiežāk izvesti pagastu vecākie un aizsargu komandieri
Naktī no 13. uz 14. jūniju okupantu izveidotās operatīvās grupas ielauzās sarakstos iekļauto izsūtāmo mājās un dzīvokļos un pavēlēja īsā laika sprīdī sakravāt līdzņemamās mantas un doties tiem līdzi. Lai gan instrukcija paredzēja, ka katra ģimene drīkst līdzi paņemt 100 kilogramus dažādu mantu, tomēr ne visur to ļāva darīt. Turklāt izsūtāmajiem neviens neteica, kurp un uz cik ilgu laiku viņus ved prom, bet tādā steigā un pilnīgā apjukumā daudzi nesaprata, ko vajadzētu ņemt līdzi. Nelaimīgie cilvēki kravas automašīnās un zirgu pajūgos stingrā apsardzībā tika nogādāti dzelzceļa stacijās, kur bija novietoti lopu pārvadāšanai paredzētie vagoni. Pirms iekāpšanas pieaugušie vīrieši tika atdalīti no ģimenēm un ievietoti atsevišķos vagonos. Lai gan tika solīts, ka galapunktā ģimenes tiks apvienotas, tas nenotika.

Kopumā šajā akcijā no Latvijas deportēja vairāk nekā 15 400 iedzīvotājus, no Bauskas apriņķa – 575. No tā laika pašvaldībām visbiežāk tika izvesti pagastu vecākie un aizsargu komandieri kopā ar ģimenēm. Tā tika izsūtīts Bauskas aizsargu nodaļas priekšnieks Paulis Dūmiņš, viņa amata brāļi: Mārtiņš Arvīds Arājs Bruknā, Jānis Vanags Codē, Edvīns Suķis Īslīcē, Pauls Bethers Jaunsaulē, Arnolds Mārtiņš Jansons Misā, Rūdolfs Leitenants Stelpē, Arnolds Ivanovskis Taurkalnē un Jānis Augstkājs Zālītē. Tie bija aizsargu nodaļu vadītāji, kas atradās amatā pirms Latvijas okupācijas, bet starp deportētajiem bija daudzi arī iepriekšējo gadu priekšnieki. No izsūtīšanas izdevās paglābties Iecavas aizsargu nodaļas priekšniekam Pēterim Celmam un Rundāles aizsargu nodaļas priekšniekam Arnoldam Vincim, bet viņu vecāki, sievas un bērni tika izsūtīti.

Saprotams, ka šie vīri vēlāk, kad Sarkanā armija bēga prom no Latvijas, brīvprātīgi iestājās pašaizsardzības vienībās un sadarbojās ar vācu okupantiem, izrēķinoties ar 14. jūnija deportācijās iesaistītajiem padomju okupācijas laika aktīvistiem. PSRS okupanti bija iekustinājuši vardarbības un atriebības lavīnu.