Jubilārs kopš dzimšanas ir baušķenieks un par to teic: «Esmu pieredzējis trīs tiltus pār Mēmeli – pirmo pēc kara celto, tad to no jauna būvētu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, un pašreizējo – šajā gadsimtā pārbūvēto.» Ilgoņa pirmā dzīvesvieta bijusi namā Kalna un Rīgas ielas krustojumā, kas tika nojaukts jaunā tilta būvniecības dēļ ap 1960. gadu.
Dzīve likās tā labākā
Bērnības laiks aizritējis lielākoties aktīvās āra nodarbēs prāvā zēnu bariņā. Braukājuši ar riteņiem pa baznīcas dārzu un pilskalnu, līdzās bija upe – tur peldēšanās un zivju ķeršana. «Pie vecā dambja raudas varēja noķert ar rokām, bet ļurbas jeb vēdzeles dūrām ar galda dakšiņām, nekādus speciālus žebērkļus neviens nemeklēja. Ķērām arī nēģus. Bijām kādi piecpadsmit vai sešpadsmit puikas, no tiem tagad tikai daži esam palikuši. Toreiz bērniem dzīve likās tā labākā; bija, ar ko nodarboties,» atminas Ilgonis.
Kad zēnam bija astoņi gadi, pasaulē nāca māsa Aiga, viņa reizēm bija jāpieskata. Bet tas netraucējis dauzīties kopā ar puikām. Gadījies, ka māsu noslēpis pažobelē vai uz sāna apgāztā grodā, lai viņa tur mierīgi paguļ.
Bija arī citi pienākumi. Kamēr mājās nebija ievilkts ūdensvads, ūdeni nesuši no pumpja.
Kad ap 1960. gadu notika vecā Mēmeles tilta nojaukšana, būvgružos varējis atrast lielu daudzumu kara munīcijas palieku. «Atrastos priekšmetus slēpām treniņbiksēs, kuras pie potītēm saturēja gumija. Kad milicis mūs pamanīja, nācās bēgt. Bet savākto trofeju nasta neļāva pietiekami ātri skriet, tad parāvām gumijas, lai liekais smagums izkrīt. Toreiz bīstamību neapzinājāmies, bet viss beidzās laimīgi,» stāsta Ilgonis.
Zēns bērnībā stingrāku audzināšanu saņēmis no vectēva jeb Pilsrundāles stingrā opja, kas reizēm licis kaktā uz ceļiem tupēt uz zirņiem, neizpalicis arī pēriens ar bērza žagariem.
No aviācijas uz auto
Jubilāra pirmā skola bija Bauskas 1. vidusskola. «Biju skolēns, kam visos priekšmetos atzīme bija «3» (pēc 5 ballu novērtējuma – red.), izņemot fizkultūru, kur – «5», un dziedāšanā – «4». Maz mācījos. Ja mamma paspēja mani noķert aiz rokas pirms ārā skriešanas, tad pārkārtoju somā grāmatas nākamai dienai. Labi padevās matemātika, ja vien būtu mācījies,» atzīst Ilgonis.
Zēna audžutēvs bijis aviācijas sporta entuziasts, tāpēc Ilgonis, būdams vien deviņu vai desmit gadu vecumā, sācis iet viņam līdzi uz lidlauku. «Toreiz jauniešiem bija iespēja trenēties planierismā, vēlāk apgūt arī lidmašīnas vadīšanu, tika rīkotas sacensības. Tur arī es guvu pirmo pieredzi stūres grozīšanā. Mūsdienās bijušajam lidlaukam tā arī nav atradies pielietojums,» pauž Ilgonis.
Kad audžutēvs 1967. gadā gājis bojā lidmašīnas avārijā, jaunietim vajadzēja sākt strādāt. Iestājies Rīgas 13. profesionāli tehniskajā skolā, lai mācītos par automehāniķi. Bet, tā kā šajā specialitātē grupa neizveidojusies, Ilgoni ielika santehniķu grupā. Par to stāsta: «Nu tur gan man nepatika, un pēc gada aizbēgu.»
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
