Šonedēļ sākušies zemnieku protesti nav tik viennozīmīgi, lai liktu sabiedrībai un pat pašiem lauksaimniekiem tos atbalstīt bez iebildumiem un jautājumiem. Vērtējot akcijas rīkotājas Zemnieku saeimas izvirzītās prasības, vērotāji no malas apmulst, jo pamatojums uz kopējā lauku saimniecību atbalsta fona šķiet gaužām plāns, iespējams, piesedzot kādus citus, ne tik cēlus iemeslus.
Kāpēc citi nepiedalās
Traktoru rindas uz ceļiem šķita iespaidīgas – kā nu ne, lielākā daļa ražošanas tehnikas ir krietni dārgāka nekā vidusmēra ģimenes auto, turklāt visbiežāk iegādāta ar atbalsta programmu palīdzību. Tomēr no daudzajām lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām protestus atklāti atbalsta tikai dažas, pārējās diplomātiski klusē vai skaidri deklarē, ka neuzskata nosauktos iemeslus par pietiekami aktuāliem, lai radītu haosu uz ceļiem un traucētu citu braucēju ikdienu ziemā.
Āķis ir apstāklī, ka 20 gados kopš valsts neatkarības atjaunošanas lielie lauksaimnieki bijuši privileģētā situācijā Eiropas un valsts finansējuma sadalē. Lielāko daļu atjaunotās neatkarības posma aptuveni 80% Eiropas Savienības (ES) un citu atbalsta fondu finansējumu saņēma apmēram 20% lauku saimniecību – vairākumā lielākās, kas dominē Zemnieku saeimā. Pēc organizācijas publiskotajiem datiem, vidējā biedru apsaimniekotā zemes platība ir 827,5 ha vienā saimniecībā. Tas ir ievērojami vairāk nekā vidējā viena zemnieka apstrādātā platība Latvijā.
Pēdējos pāris ES budžeta posmos subsīdiju sadales proporcija gan vietējo nevalstisko organizāciju, gan Eiropas institūciju ietekmē mainījusies, pārdalot arvien lielāku daļu finansējuma mazajām un vidējām lauku saimniecībām, kā arī jaunajiem zemniekiem un bioloģisko produktu ražotājiem. Tāpēc mazāko saimniecību atbalsts protestiem ir individuāls vai kluss.
Skaidrs, ka nav patīkami nesaņemt arvien lielāku par velti servētā pīrāga daļu, tomēr ne viens vien lielsaimnieks privātās sarunās atzinis – nu jau būtu gatavs strādāt un ražot bez subsīdijām, jo biznesa pamats ir izveidots stabils un rentabilitāte ļauj saņemt lētus kredītlīdzekļus.
Solidaritātes vārdā
Zemkopības ministrija jau norādījusi, ka daļa protestētāju prasību risināma ES institūcijās. Viens no iebildumiem pret Eiropas jauno kārtību ir norāde par pārmērīgu datu nodošanas prasību. Tomēr te ir pretruna – tā kā Latvija ir viena no nosacīti zaļākajām valstīm, mums, iespējams, varētu neuzlikt tik stingras prasības zaļināšanā. Taču, lai to pamatotu, vajadzīgi dati, ko varam savākt tikai mēs paši.
Eiropas kuluāros dzirdēts, ka datu iesniegšanas prasības augušas, daļai birokrātu mēģinot novelt savu darbu uz zemnieku pleciem, un tas gan ir iemesls solidarizēties ar citu valstu protestētājiem. No otras puses – nedomāju, ka lielajām saimniecībām ar pietiekamu skaitu darbaspēka un speciālistu datu ievade varētu sagādāt grūtības. Drīzāk tā ir nevēlēšanās atklāti atskaitīties par subsīdiju tēriņiem vai vienkārši aizbildinājums celt traci. Pietiekami pieredzējušie Zemnieku saeimas lobisti labāk varēja pastrādāt aktīvāk tad, kad Briselē apsprieda datu iesniegšanas nosacījumus. Arī tagad nekas nav nokavēts, ja vien varam sagatavot skaidrus argumentus un ieteikumus citādai kontroles kārtībai, kas būtu ērtāka lauksaimniekiem.
Konkurence un divkosība
Otrs pamatots iemesls solidarizēties visiem Eiropas zemniekiem būtu klimata pārmaiņu mazināšanas prasības, kas vēl topošajā Latvijas Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā lauksaimniecības sektoram rādās neizpildāmas. Plāna projektu visi iesaistītie turpina apspriest Klimata un enerģētikas ministrijas paspārnē. Pašlaik nospraustie klimata mērķi pro-gnozēto papildu izmaksu dēļ padara visus Eiropas zemniekus nekonkurētspējīgākus, salīdzinot ar citu pasaules reģionu pārtikas ražotājiem. Lai to amortizētu, vai nu pircējiem jābūt gataviem lielākai produktu cenai, vai arī kompensācijas jāierēķina subsīdijās. Te ir divi virzieni, kur noderētu ziemā acīmredzami nogarlaikojušos saimnieku enerģija, lai panāktu visai sabiedrībai labāku rezultātu.
Vēl viens no protestu ieganstiem rādās gluži divkosīgs. Iebildēji prasa pārtraukt graudu importu no Krievijas, taču ne tranzītu. Tātad lētos «asiņainos graudus» vietējā tirgū redzēt negribam, bet pelnīt no to transportēšanas cauri Latvijai uz citām valstīm – vienā mierā! Ētikas piesaukšana te ir lieka. Savukārt prasība pēc būtības, zinot, ka šādu iniciatīvu jau pirms tam virzījusi Latvijas valdība, ir nesaprotama un izskatās pēc plikas izrādīšanās.
Atstrādā biedru naudu
Galu galā protestu runasvīru un runassievu argumenti atgādina ziepju operu – rādās, ka miljonāri, kas turību sakrājuši ar nodokļu maksātāju subsīdijām un daudzveidīgiem nodokļu atvieglojumiem, neparko nevēlas atteikties kaut no daļas privilēģiju, lai ļautu strādāt arī citiem lauksaimniekiem. Zināms, ka viegla nauda samaitā, taču šeit daudz ticamāks iemesls protestiem liekas nevis patiesas grūtības lielo saimniecību ikdienā, bet gan turīgāko zemes īpašnieku organizācijas vadības izmisīga vēlme pierādīt, ka ne velti tērētas dāsnās biedru iemaksas.
Tāpēc aizraujošākā akcijas daļa ir nevis bezjēdzīga dzenāšanās ziemā pa Latvijas jau tā ne pārāk labajiem ceļiem ar dārgiem traktoriem, kurus darbina bezakcīzes dīzelis, bet 2. februāra nozares dalībnieku diskusija Ozolniekos, kuras ierakstu ikviens var noskatīties Zemkopības ministrijas profilā «facebook.com». Tur dalībnieku argumenti un izpausmes veids skaidri parāda, kurš nācis uz lietišķu sarunu, bet kurš – vien mētāt populistiskus saukļus bez faktu pamata un pat mēģināt aizskart citus ar personiskiem uzbrukumiem, nepavisam ne sadarbības garam atbilstīgi.
Ja vēlamies kaut kā attālināt draudošo cilvēces iznīcību, Zemeslodei vairs nespējot turēt mūsu klimatisko izšķērdību, mums ir jāsadarbojas, nevis nikni jāvelk plīstošais deķītis uz visām pusēm. Ja vien Latvijas miljonārzemnieki nav jau rezervējuši vietas uz pasaules miljardieru plānotajiem Marsa kolonizācijas reisiem. Varbūt tas, ka vēl nepietiek kosmosa ceļojuma biļetei, nevis prasta alkatība un nenovīdība ir īstais protestu iemesls. ◆
Teksts – Antra Ērgle, foto – Ivars Bogdanovs
