Valērija Pētersone ir dzimusi un augusi Bauskā. Jau pirmajos augstskolas gados sieviete paspējusi pastrādāt uz kravas kuģiem par kapteiņa palīdzi, kas izvērtās par iespēju «aizkuģot» uz Ventspili, lai gadus vēlāk veidotu karjeru un ģimeni tur. Valērija neslēpj, ka dažkārt skumst, atceroties dzimtās mājas Bauskā.
Stilīgajiem sava bumba
Valērijas bērnība un skolas gadi aizritējuši vienā no Bauskas kvartālu pagalmiem, kur deviņdesmitajos gados bērni neizmantoja mobilos telefonus un tika uzskatīti par stilīgiem tad, ja bija sava bumba. Īpaši spilgti Valērija atceras savas mīļākās spēles ar bumbu – «pīles un mednieki», tautas bumbu un «vardes». Bērni labprāt spēlējās arī ar gumijām un lecamauklām, jo no mājas citas mantas laukā neļāva nest. Lai spēlētu «veikalus», kā naudiņa bija jāsagatavo zariņi, koku lapas un puķītes. «Mēs nekad nesazvanījāmies – no rīta cēlāmies, ēdām brokastis un skrējām laukā. Tolaik tikšanos pat nevajadzēja sarunāt, atlika vien paskatīties pa logu, kur pagalmā jau rotaļājās un skraidīja draugi,» atceras Valērija. Daudzdzīvokļu māju sētās nebija īpaši daudz bērnu laukumiņu, arī šūpoles Bauskā esot bijušas retums, tāpēc atlika vien spēlēties un skraidīt, līdz mamma sauca mājās paēst.
Lai arī Valērijai ļoti patika pavadīt laiku pagalmā, bieži vien viņa devās uz laukiem Iecavas pagastā pie sava tēta mammas Aleftinas, lai baudītu lauku idilli. Kopā ar lauku omi Valērija cēlās agri no rīta, jo vecmāmiņai bija jāpabaro un jāapkopj govis, cūkas, vistas un cāļi. Viņa spilgti atceras savus darbus Aleftinas dārzā: «Dārzi bija lieli, tāpēc ravēšana bija daudz.»
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
