Sardzes matrozis Anrijs Bērziņš līdztekus darbam sporto un dejo tautas dejas
Baušķeniekam Anrijam Bērziņam ir 24 gadi un maiņu darbs – trīs nedēļas viņš strādā uz prāmja «Stena Scandica», kas ikdienā kursē no Ventspils uz Nīneshamnu Zviedrijā, savukārt nākamās trīs nedēļas vada dzimtajās mājās Bauskā.
Dārzā darāmais kā atpūta
Jau kopš bērna kājas Anrijs ir baušķenieks – sākumā dzīvojis pilsētā, taču, kad zēns bija 1. klasē, ģimene pārcēlās uz piepilsētu – Bērzkalniem. Jau bērnībā viņš ir bijis aktīvs un labprāt pavadījis laiku ārā.
«Kad es pārvācos prom no pilsētas, te iepazinos ar kaimiņu bērniem un lielāko daļu brīvā laika pavadīju ārā,» atceras Anrijs. Ar draugiem viņš devās piedzīvojumos un spēlēja spēles. Īpaši mīļas Anrijam bijušas paslēpes, un ar laiku radusies interese par basketbolu.
Lai gan tagad sardzes matrozis gana daudz laika pavada uz ūdens, bērnībā viņš vēlējies kļūt par pavāru un strādāt restorānā, kur pasniedz gardas maltītes. Anriju vienmēr ir piesaistījis tieši ēst gatavošanas process, jo, būdams mazs puika, dēls labprāt palīdzēja virtuvē mammai. «Man ļoti patīk gatavot ēst, labprāt to darām mājās un ar prieku cienājam ar gardumiem tuvos cilvēkus.»
Līdzās pavāra darbam otra Anrija iespējamā izvēle bijusi dārznieks. Jaunietis atceras, kā viņam paticis rosīties dārzā un mājas pagalmā, kad to tikko bija iekārtojuši vecāki. Viņam ļoti paticis strādāt, palīdzot mammai un tētim stādīt un sēt dārza labumus.
«Jau bērnībā es apguvu ziedu, dārzeņu, augļu un augu nosaukumus, kas palīdz man arī tagad,» stāsta Anrijs. Rušināties pa dārzu un palīdzēt mājas darbos baušķeniekam patīk arī tagad – tā viņš atpūšas no darba uz prāmja.
Matemātika un sports
Skolas un pusaudža gadus Anrijs raksturo kā zinātkāres pilnus un mierīgus, taču ar piedzīvojumu piegaršu. «Bija blēņas, ko darīju kopā ar draugiem, bet tas bija retums.»
Viņš ir absolvējis Bauskas pilsētas pamatskolu, kur īpaši daudz uzmanības veltīja tieši sportam un matemātikai, kas bija Anrija mīļākie mācību priekšmeti. Viņš pārstāvēja skolu sporta sacensībās un vairākkārt ir piedalījies matemātikas olimpiādēs. Kurš gan būtu domājis, ka tieši šie mācību priekšmeti viņam noderēs arī nākotnē! Arī tagad Anrijs ļoti labprāt pielieto skolā apgūtās zināšanas un palīdz mammai grāmatvedībā.
Anrijs stāsta, ka tautas dejas un sports vienmēr bijuši sirdij tuvi – viņš ar lielāko prieku izvēlas aktīvi pavadīt laiku. «Tētis jau no agra vecuma mani centās piesaistīt orientēšanās sportam, mēs piedalījāmies sacensībās visā Latvijā. Tas mani tiešām aizrāva,» atceras jaunietis. Mēģinājis apmeklēt arī florbola treniņus, tomēr virsroku ņēma basketbols. Anrijam joprojām patīk spēlēt kopā ar draugiem, un pirmsākumi ir meklējami tieši Rītausmu ciema sporta laukumā.
Tagad jaunietis piedalās Bauskas novada čempionātos un Rīgā kopā ar draugiem startē «Ghetto Games» basketbola sacīkšu posmos. Anrijs jau 22 gadus dejo Bauskas Bērnu un jauniešu centra deju kopā «Mēmelīte» Ligitas Irbītes vadībā. Dejotājs ir vairākkārt piedalījies gan skolēnu, gan Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos, kā arī festivālos ārpus Latvijas – Polijā, Vācijā un Ungārijā. Viņš atklāj, ka šovasar kopā ar kolektīvu dosies uz Azoru salām Portugālē, kur desmit dienas piedalīsies sadraudzības festivālā ar citu valstu dejotājiem.
Disciplīna un pietāte
Pirmās domas par jūrnieka profesiju jaunietim radušās, vien beidzot 9. klasi. «Par šo profesiju es uzzināju no klasesbiedra, tā arī aizgājām kopā mācīties.» Tobrīd viņam darbs jūrniecības nozarē šķita ļoti labs variants, tāpēc citas idejas vairs nemaz nav izskatījis. «Ja man kāds jautātu, kur es ietu mācīties, ja neaizietu uz jūrniecību – es tiešām nemāku atbildēt!»
Pabeidzis Bauskas pilsētas pamatskolu, Anrijs devās mācīties uz Latvijas Jūras akadēmijas jūrskolu Rīgā, kur apguva sardzes stūrmaņa profesiju jeb kuģu vadību. Pēc jūrskolas beigšanas Anrijs Bērziņš turpināja mācības Jūras akadēmijā un absolvējot ieguva jau Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas diplomu.
Studiju sākuma pirmie iespaidi jaunietim bijuši ļoti labi, tomēr viņš ātri ievēroja vairākas pārmaiņas un atšķirības, ar kurām iepriekš nebija sastapies. «Jūrskolā bija obligāti katru dienu jāvelk forma, pasniedzēji uzreiz visiem ierādīja disciplīnu, bija zinoši un profesionāli savā jomā,» atceras Anrijs. Ikvienam pasniedzējam bijušas dažādas prasības, kas bija jārespektē studiju laikā – ievērojot tās, skolotāji pret studentiem izturējās ar pietāti, un rezultātā komunikācija un attiecības ar pedagogiem bijušas patiesi labas. Tomēr jauno studentu pārsteidza, ka viss ir ļoti nopietni, katram sevi bija jāpierāda, cītīgi jāstrādā, un neviens ar studentiem neauklējās.
Palīdz kursabiedri
A.Bērziņš atceras, ka bijuši arī sarežģītāki mācību kursi, taču, apgūstot pamatus, turpmākās studijas bijušas nedaudz vienkāršākas. Vēlāk uzdevumu izpilde jau bijusi «automātiska», it īpaši tad, ja tie paveikti pēc iepriekš apgūta mācību plāna, atminas sardzes matrozis. Studiju laikā bijuši papildu kursi, kuru noslēgumā iegūti sertifikāti, piemēram, ugunsdzēsības pamatkursi, padziļināta pirmā medicīniskā palīdzība, dažādu aparatūru apguve un citas jūrniecībā nepieciešamas zinības.
Lielākais izaicinājums studentam vienmēr bijis tieši semestru noslēgums, jo tad bija eksāmeni, kuriem bija kārtīgi jāgatavojas. Anrijs ir priecīgs, ka sagatavošanās un eksāmenu kārtošana viņam vienmēr veikusies gana labi. Tikpat grūts esot bijis laiks, kad mācības norisinājās attālināti, «tolaik bija pazudusi motivācija un neviens tevi nepārbauda, viss šķita tik pavirši», atceras Anrijs.
Atskatoties uz studiju laiku, viņš novērtē pieredzējušo pasniedzēju padomus un ieteikumus. Ja sākumā jaunajam sardzes matrozim šķita, ka mācībās daudz kas nav svarīgs, tad paša darba sākumā visas sīkās detaļas jau šķiet nozīmīgas. Liela loma studiju laikā ir bijusi arī kursabiedriem, jo, gan mācoties, gan strādājot, viņi atbalstīja un palīdzēja cits citam. «Esmu bezgala pateicīgs viņiem, jo mēs joprojām sazināmies un apmaināmies ar savu darba pieredzi.»
Prakse no pašiem pamatiem
Studiju gados Anrijs ir devies vairākās praksēs. Pirmā ilga četrus mēnešus uz konteineru kuģa. Sākot studijas akadēmijā, viņš strādāja vēl četrus mēnešus tajā pašā kompānijā, taču uz diviem citiem kuģiem.
Viņš atceras, ka pirmo prakses vietu bija gana grūti atrast, jo tas bija laiks, kad sākās Covid-19 pandēmija. Tad sanācis strādāt Vidusjūrā – Spānijā, Portugālē, Grieķijā, Izraēlā, Marokā un Turcijā. Viņa pienākumi bija līdzīgi citiem matrožiem, bet papildus tiem Anrijs devās arī uz komandtiltiņu, lai mācītos kopā ar stūrmaņiem. Visbiežāk viņš palīdzēja ar sardzes darbiem, jūras karšu korektūru, aparatūras testēšanu un uzkopšanu. «Tā savu ceļu jūrā sāk jebkurš kadets,» uzsver Anrijs.
Saullēkti, saulrieti un delfīni
Otrajai praksei darba un dzīves vietu turpmākajiem mēnešiem bijis vieglāk, jo kompānija jau zinājusi jaunieti un viņa spējas. Pēc pirmās prakses kā klāja kadetam uz otro praksi kompānija Anriju uzaicinājusi pati, tur viņš aizvadīja četrus mēnešus.
Īpaši spilgti praktikants atceras praksi, kuras laikā mēnesis pavadīts Turcijas dokā, remontējot kuģus. Anrijs uzskata, ka tā ir laba pieredze, jo bijusi iespēja izložņāt visus kuģa stūrus, kur parasti neviens netiek, un apskatīt kuģi no apakšas.
«Man ļoti patika, un es ar prieku vienmēr atceros delfīnus, kuri peld kuģim pa priekšu. Tā ir izklaide gan mums, gan pašiem delfīniem.» Nozīmīgi bijuši arī pirmie kolēģi, no kuriem jaunais jūrnieks ieguva vērtīgas zināšanas. Viņi palīdzēja apgūt svešvalodas, tai skaitā uzlabot krievu un attīstīt angļu valodas prasmi. «Lai arī šajā darbā vienmēr ir nestandarta situācijas, visskaistākais tomēr ir dažādie dabasskati – saulriets un saullēkts jūrā,» saka baušķenieks.
Tuvu mājām
Pērn martā Anrijs Bērziņš sāka darbu kompānijā «Stena Line» – viņš bija pārliecināts, ka darbavietu vēlas tuvāk mājām un tā, lai prom nav jādodas uz ilgu laiku.
«Es zināju, ka kursabiedrs strādā tepat Latvijā, sazinājos ar viņu un jautāju par darba iespējām,» atceras jaunietis. Kursabiedrs nosūtīja kontaktinformāciju, un atbildi uz pieteikumu ar CV Anrijs saņēma gana ātri. Jau nākamajā nedēļā pēc vēstules nosūtīšanas viņš sāka strādāt. Anrijs pauž – tā ir veiksme, ka tieši tolaik bija radusies vakance.
Pašlaik darba grafiks Anrijam ir diezgan stabils – trīs nedēļas uz kuģa, kas kursē no Ventspils uz Nīnashamnu Zviedrijā, un trīs nedēļas mājās. Ceļš uz Ventspili jaunietim ir jāmēro vienu reizi trijās nedēļās – mašīnu viņš atstāj ostas pilsētas stāvlaukumā un dodas uz prāmi. Kompānija atmaksā ceļa izdevumus, tāpēc braukšana turp un atpakaļ uz darbu nerada lielas grūtības.
Pienākumi uz kuģa sardzes matrozim ir dažādi – kolēģi savā starpā mainās, lai darbs jūrniekiem ir interesantāks un nav vienveidīgs. Mēdz būt gan nakts sardzes, gan dienas darbs, tomēr galvenie Anrija pienākumi ir kuģa iekraušana, smago automašīnu, pasažieru transportlīdzekļu un citas kravas nostiprināšana un novietošana pozīcijās atbilstīgi iekraušanas plānam, tauvošanās operācijas un kuģa uzturēšana darba kārtībā. Regulāri notiek arī mācības dažādām avārijas situācijām.
Līdzsvars un sadarbība
Līdzās raitajam darba ritmam uz kuģa ir arī gana daudz laika atpūtai. Anrijs vērtē, ka darba stundas sadalītas optimāli, tāpēc ir laiks atvilkt elpu vai pat nokāpt no klāja un aiziet uz pilsētu, ja kuģis ir ostā. Uz kuģa viņš atpūšas, skatoties seriālus un apmeklējot sporta zāli. Anrijs apliecina, ka hobijus var apvienot ar darbu, pat ja šķiet, ka šāds grafiks ir nepiemērots izklaidēm. Jūrnieks joprojām turpina apmeklēt tautas deju mēģinājumus Bauskā un koncertēt kopā ar «Mēmelīti». «Tiesa, sanāk kaut ko izlaist vai nokavēt, tomēr kolēģi ir atsaucīgi un nepieciešamības gadījumā mēs maināmies ar darbdienām, lai grafika nobīde nav tik liela.»
Sardzes matrozis uzskata, ka jūrniecības nozarē joprojām ir pieprasījums pēc jaunajiem profesionāļiem – nav grūti atrast prakses vietas un darbu atbilstošam grafikam. Tikpat liela ir gan kompāniju, gan kuģu tipu izvēle, tomēr jāņem vērā, ka «viss ir pašu rokās».
Anrijs uzsver, ka jūrnieka darbā svarīga ir atbildība, punktualitāte un komandas saskanīga sadarbība. Tikpat svarīgi ir saglabāt mieru nestandarta situācijās un spēt risināt problēmas. «Jūrniekiem noteikti ir jābūt vispusīgiem, jo, kad kuģis ir jūrā, tad nav ne ātrās palīdzības, ne policijas, ne ugunsdzēsēju – viss ir atkarīgs no mums pašiem.» ◆
