Sešpadsmit gadu vecā Irēna Žauna 1500 metru distancē vienīgā no Bauskas rajona jau četrus gadus ir divdesmit labāko vieglatlētu sarakstā sieviešu konkurencē valstī.
Sešpadsmit gadu vecā Irēna Žauna 1500 metru distancē vienīgā no Bauskas rajona jau četrus gadus ir divdesmit labāko vieglatlētu sarakstā sieviešu konkurencē valstī.
Viņa iekļauta arī jaunatnes izlasē vieglatlētikā savā vecuma grupā. 1995. gadā Helsinkos (Somijas galvaspilsēta) ieguvusi medaļu 800 metru distancē, gadu vēlāk no Dānijas mājās pārvedusi trīs zelta medaļas – 800, 1500 metru distancē un augstlēkšanā. 1997. gadā Trīszvaigžņu spēlēs Kandavā izcīnījusi otro vietu augstlēkšanā, 400 metru noskrējusi 57,97 sekundēs (rekords šajā disciplīnā ir 58 sekundes). Rajonā viņa ir nepārspēta 800 metru skrējēja, savukārt viņas māsa, divpadsmit gadu vecā Līga, 800 metru distancē ieņem otro vietu rajonā. Brālim Jānim labākie sasniegumi sportā vēl priekšā.
Labākie sportisti – sportistu bērni
Irēnu, Līgu un Jāni sacensībām gatavo tētis Jānis Žauna, kurš pats par spējīgu vieglatlētu kļuvis, trenējoties pie bijušā Bauskas bērnu un jaunatnes sporta skolas vieglatlētikas trenera Harija Vīganta. «Septiņdesmitajos gados Bauskā visperspektīvākā šķita vieglatlētika. Treneri ar audzēkņiem nodarbojās sistemātiski un ar atdevi. Daudzi bijušie Harija Vīganta un Valda Šekava audzēkņi aktīvās sporta gaitas nav pametuši, piemēram, Jānis Feldmanis, Valda Ceplīte, Uģis Rauda un citi. Tagad reti kurš pēc Sporta skolas beigšanas turpina sportot. Sports ir slimība, ar kuru piespiedu saslimt savus bērnus. Ja pavēro, kas pašlaik cīnās valsts izlasēs, tad tie pārsvarā ir bijušo sportistu bērni,» stāsta J. Žauna.
Treniņi notiek katru dienu
J. Žauna, trenējoties kopā ar bērniem, Bauskas stadionā redzams katru dienu. Par šo iespēju vislielākais paldies pienākas V. Balodim. «Mēs dzīvojam Rundāles pagastā, bet izbraukāt uz Bausku ar personisko mašīnu mums nesagādā problēmas. Ja dzer kat- ru dienu – tas ir normāli, bet ja skrien tikpat bieži, tad to sabiedrībā sāk uzskatīt par novirzi,» sašutis saka J. Žauna. Viņš treniņiem nesmādē arī Rundāles lauku ceļus. Viņš ir gandarīts, ja izdodas aizbraukt patrenēties uz Rīgu pie valsts vieglatlētu izlašu treneriem. «Mani bērni sacenšas visās «skriešanas un lēkšanas» disciplīnās, tāpēc man neviens nevar pārmest vienpusību,» saka J. Žauna. Viņš trenerim nepieciešamās zināšanas ieguvis pašmācības ceļā, daudz mācījies no pieredzēju- šiem sportistiem, piemēram, Ivara Prīša.
Nav labuma bez ļaunuma
Sportā galvenais ieguvums, treneraprāt, ir apziņa, ka kaut kas esi, vārds «nevaru» tiek izteikts tikai tad, kad nespēks liedz piecelties. «Saslimstot» ar sportu, cilvēkam pirmajā vietā izvirzās iegūtais pārdzīvojums, kas bagātina dvēseli, nevis manta.
«Cenšos bērnus pievērst reliģijai, jo tā māca doties cīņā ar pretiniekiem bez ļaunuma,» bilst J. Žauna.
Lai bērni varētu piedalīties sacensībās, līdzekļus J. Žauna nopelna savā zemnieku saimniecībā «Livonija».
