Pēc socioloģisko aptauju datiem var secināt, ka Latvijas vēlmei iestāties Eiropas Savienībā piekritēju ir nedaudz vairāk nekā pretinieku, taču lielākā daļa cilvēku vispār vēl nezina, kādu nostāju šajā jautājumā ieņemt.
Pēc socioloģisko aptauju datiem var secināt, ka Latvijas vēlmei iestāties Eiropas Savienībā (ES) piekritēju ir nedaudz vairāk nekā pretinieku, taču lielākā daļa cilvēku vispār vēl nezina, kādu nostāju šajā jautājumā ieņemt. Masu saziņas līdzekļos ir pārāk maz informācijas par jautājumiem, kas skar ES.
Diemžēl politiķiem nav pieticis laika vai pacietības sīki argumentēt, skaidrot un, galvenais, sniegt faktu materiālu par to, kādi ir plusi un kādi mīnusi mūsu iekļūšanai ES vai palikšanai ārpus tās.
Gan parlaments, pieņemot likumus, gan valdība, izdodot attiecīgus noteikumus, un Latvijas iedzīvotāji savu ērtību labad daudzas lietas jau šobrīd sakārto atbilstoši kopējiem Eiropas standartiem. Un tas tiek darīts ne jau tādēļ, ka to vajag ES, Briselei vai pat Rīgai, bet tādēļ, ka to vajag mums pašiem, lai vairotu savu labklājību. Mēs visi vēlamies dzīvot daudz labākos apstākļos un par savu darbu saņemt daudz lielāku atalgojumu. Loģiski, ka ES piedāvātais attīstības modelis Latvijai ir daudz tuvāks nekā, piemēram, ceļš, kuru izvēlējušās Āzijas valstis. Jo mums nav tādu dabas resursu, nav tik lēta darbaspēka kā Āzijā, un es nedomāju, ka mēs gribam samierināties ar septiņām atvaļinājuma dienām gadā. Pat tad, ja Latvija nekad neiestāsies ES, Eiropas attīstības modelis ir loģiskākais risinājums mums pašiem.
Mūsu valsts ārpolitikā ir divas pamatnostājas – pilnīga Latvijas līdzdalība gan ES, gan NATO. Kaut gan sākotnēji mūsu līdzdalība NATO (it īpaši posmā līdz pilnīgai līdzdalībai) var sarežģīt attiecības ar Krieviju, tomēr rezultātā sadarbība ar kaimiņvalstīm tikai uzlabosies. Tas attiecas gan uz Krieviju, gan Baltiju un visu Ziemeļeiropas reģionu.
Kāpēc Latvijai vispār nepieciešams iestāties ES un NATO? Vienkāršākā atbilde ir šāda – ES dos labklājību un tad drošību, bet NATO – vispirms drošību, tad labklājību. ES it kā nevar garantēt šo drošību, bet tāpat ir skaidrs, ka uzbrukums Eiropas Savienības valstīm potenciālajā nākotnē nav iespējams. Tā kā tiek veidota Eiropa bez lielām atšķirībām starp attīstītajām un nabadzīgajām valstīm, tad Latvija iegūtu jaunas iespējas attīstīt ražošanu, tranzītpakalpojumus un lauksaimniecību.
Neatkarīgi no valstu lieluma vai labklājības līmeņa ik pa pusgadam mainās ES prezidējošā valsts. Šajā pusgadā tā ir Lielbritānija. Lielbritānijas ārlietu ministrs Robins Kuks teicis, ka sistēma, pēc kuras pārskaita naudu ES «nabadzīgā-kajām» valstīm, pilnībā jāattiecina arī uz tām valstīm, kuras nākotnē iestāsies ES.
Nesen par nabadzīgām tika uzskatītas, piemēram, Portugāle, Spānija, Īrija un it īpaši Grieķija, taču, pateicoties ES piešķirtajiem līdzekļiem, šīs valstis veiksmīgi sakārtoja savu infrastruktūru un attīstīja lauksaimniecību, kas kļuva daudz konkurētspējīgāka Eiropas koptirgū. Piemēram, no Īrijas kā atpalikušas valsts savulaik emigrēja miljoni, bet kopš 1973. gada, kad tā iestājās ES, Īrija ir kļuvusi par vienu no elektronikas tehnoloģijas centriem. Zemnieku saimniecību ienākumi no 1970. gada līdz 1996. gadam Īrijā pieauga seškārt.
Tāpēc nav pamatota tēze – iestāsimies ES tikai tad, kad būsim tikpat bagāti kā attīstītās Eiropas valstis. Ja mēs būtu tik bagāti kā, piemēram, Norvēģija un tik droši kā NATO valstis, varbūt mums vairs nebūtu vajadzīga ne ES, ne NATO. Turpretī šobrīd, kad dzīves līmenis tik krasi atšķiras, kad Latvijai jāattīstās ātrāk par citām valstīm, lai panāktu tās, mums nepieciešama gan Eiropas Savienība, gan NATO.
