Vārds STRAUTA šogad kalendārā ierakstīts pirmo reizi. Tā skaidrojums neprasa komentārus.
Vārds STRAUTA šogad kalendārā ierakstīts pirmo reizi. Tā skaidrojums neprasa komentārus.
Mūsu rajonā dzīvo STRAUTA ZUKU-LE – vienīgā, kurai dots šis neparastais vārds.
Tādēļ uzreiz pēc iepazīšanās ar Strautas kundzi sekoja viņas lūgums: «Ļoti gribētu zināt, vai «Bauskas Dzīves» lasītājiem mūsu rajonā un citur nav zināma kāda Strauta. Līdz šim nevienu vārdamāsu neesmu satikusi.» Strauta Zukule dzīvo Iecavas pagastā, Jāņupītes ielā 1.
Strautas dzīve ir skarba, nežēlīga un nepelnītu pārestību pilna. Tāpēc gaišie uzplaiksnījumi viņas mūžā iemirdzas ar divkāršu spēku. Viens no tiem ir stāsts par vārda došanu.
«Mans tēvs bija Balvu virsmežzinis, pēc kara kļuva par mežabrāli. Māte ar viņu slepus satikās. Pēdējā tikšanās reizē brīvībā mamma atklājusi, ka piedzims bērniņš, un vaicājusi tētim, kādu vārdu likt. Vecāku tikšanās vieta bijusi mežā pie strauta. Tēvs iemērcis roku dzidrajā ūdenī un sacījis: «Strauts. Ja meitene, tad Strauta.»
Meitenīte piedzima Rīgas Centrālcietumā, kur abi vecāki bija ieslodzīti savas politiskās pārliecības dēļ. Vēl ilgus gadus Strautas pases dzimšanas vietas ailē bijis biedējošs ieraksts – Rīgas Centrālcietums. Vecāki cietumā satikušies tikai vienu reizi. Pāris mēnešu veco zīdainīti mātei atļāvuši parādīt vīram. Tētis nometies ceļos pie meitiņas, ar zobiem mēģinājis viņai nograuzt nadziņus – tik gari tie bijuši, bet šķērītes ieslodzītajiem nav dotas…
Septiņu mēnešu vecumā vecāmāte veda Strautu kristīt uz baznīcu. Katoļu mācītājs nav atzinis viņas vārdu, tādēļ izvēlēts otrs – Marija. Kad pārbraukuši no dievnama, mājas pagalmā rosījušies čekas vīri. 1949. gada 25. martā sākās dzimtas moku ceļš uz Sibīriju. Pirmajā apmešanās vietā kopā dzīvoja 10 latviešu ģimeņu, bet Strauta bija vienīgais zīdainītis. Sievietes pūtušas dvašu, lai mazulīte nenosalst. Vienā no tādām reizēm vecāmāte redzējusi, ka debesis virs Strautas galvas pāršķeļ gaismas stars. Viņa to uztvērusi kā Dieva svētību. «Es nezinu,» mulsi bilst Strauta, «kāpēc netiku pasargāta no nelaimēm turpmākajā dzīvē.»
Gaišie periodi mijušies ar traģiskiem notikumiem – meitas pēkšņo bojāeju pirms sešiem gadiem, smagu sirdskaiti un operāciju. Strauta audzina divus mazbērnus, kuri nelaimes brīdī bija tik mazi, ka nespēj to atcerēties.
Tikai pēc vairākiem gadiem Strauta atguvusi dzīves jēgu un saturu. Viņa tagad ir 2. grupas invalīde. Savam priekam un ģimenes budžeta papildināšanai Zukules kundze audzē 62 tomātu šķirnes un eksotiskus dekoratīvos augus.
Sieviete, kurai nācies tik daudz ciest, nav ne nocietinājusies, ne zaudējusi interesi par sabiedrības dzīves plašākām norisēm. Strauta saka: «Manī rodas šaubas, vai mūsu jaunā demokrātija ir ko vērta. Jaunatnei tagad vajadzētu lielāka grūtuma, lai radītu labestību, lai iemācītu strādāt. No vieglas dzīves neviens nav labāks ticis.»
