Mani pamudināja uzrakstīt «Bauskas Dzīvē» 14. janvārī publicētais viedoklis par koku zāģēšanu. Man jau laikam arī nav tā pareizā saprašana par ainavu veidošanu.
Mani pamudināja uzrakstīt «Bauskas Dzīvē» 14. janvārī publicētais viedoklis par koku zāģēšanu. Man jau laikam arī nav tā pareizā saprašana par ainavu veidošanu. Piekrītu raksta autoram Arāja kungam.
Nesen pašai iznāca vistiešākā saskarsme ar šo lietu. Pagājušā gada 21. decembrī mūsu pagalmā – Rīgas ielā 71 – tika zāģēti koki. Nozāģēja vienu sēru vītolu un divas papeles. Klučus ar traktoru aizveda projām. Tos sīkumus vāca paši iedzīvotāji un sētnieks. Man pieder neliels puķu dārziņš un kļava. Biju ārā izžāvusi veļu. Pa logu redzēju, ka 73. mājas pagalmā (tā ir privātmāja) iebrauc zāģētāji un skatās uz manu kļavu. Ienāca viena kundze un palūdza man noņemt veļu, jo apzāģēšot kļavai zarus. Veļu nost ņemot, izdzirdēju, ka traktoristi negrib zāģēt. Kundze atbildēja: «Nieki! Citur līdz «kājai» nozāģējot, vai tad šeit pāris zaru nevarēs?» Pirms daudziem gadiem kļavu pati stādīju, šoreiz pati savācu nozāģētos zarus…
Man sāpēja sirds, jo kokā bija divi strazdu būri. Putni katru pavasari atlidoja un vasarā priecēja ar savu dziesmu. Ja mēs gribam, lai būtu skaistums, svaigs gaiss, šis tas ir jāpiecieš, kāda lapiņa jāsagrābj. Daba taču mūs priecē un dziedē. Bija intensīvs zāģēšanas laiks vecajā Bauskā. Ir iesācies jaunais gads. Kāds būs, ko nesīs? Liekas, neko mums rokās neieliks, ja mēs paši nedarīsim visu ar apdomu. Ja mēs no bijušā neizdarīsim secinājumus, ja neaugsim labestībā. Mēs «brauksim» Eiropā. Varbūt vajadzīgs kokus izzāģēt, lai tā Eiropa būtu skaidrāk saskatāma, jo ar braukšanu mums iet visādi.
A. VĒVERE Bauskā
