Saprotu, ka neizteikt savu nemieru šoreiz nevaru. Gribu pateikt paldies Liepājas ārstam Andrim Kristonam par drosmi neklusēt.
Saprotu, ka neizteikt savu nemieru šoreiz nevaru. Gribu pateikt paldies Liepājas ārstam Andrim Kristonam par drosmi neklusēt. Cik nopietni skan, ka ārsts pārkāpis ārstniecības likuma 50. pantu! Cik apstiprinoši skan, ka savu vārdu vēl teiks prokurors! Bet, tiesu varenie, vai briesmīgi neskan māšu un bērnu asaru pilnie pārdzīvojumi, kad bērnam jāpavada mēneši tālu projām no ģimenes tuberkulozes ārstēšanas slimnīcās, sanatorijās. Cik sirdssāpju prasa pārdzīvojumi, ka bērnam jālieto liels daudzums medikamentu, neziņa, kāds būs rezultāts? Kas to var atsvērt? Mani abi bērni ir visu to pārdzīvojuši savā bērnībā, jo bija spiesti vairāk nekā pusgadu ārstēties Ādažu tuberkulozes slimnīcā un Baltezera sanatorijā. Inficēšanās notika pavisam nejauši, jo palīdzējām tuvam cilvēkam, kurš jau slimoja ar tuberkulozi (par slimību nezinājām).
Mūsu bērniem, mazbērniem taču arī ir tiesības būt veseliem! Inficēties vai nē – tā nav bērna izvēle, jo viņu inficē slimais, kurš neārstējas.
Dakterim Andrim Kristonam, viņa vecākiem vēlu veselību un izturību. Kaut ātrāk ārstam atgrieztos spēks un optimisms, lai domās atkal spētu skanēt mūzika, kas pārvērstos dziesmā!
Kaut vairāk būtu tādu ārstu, kuri domātu par cilvēkiem, pirms slimība tos skar.
A. AUGUSTE Skaistkalnē
