Mūzikas eksperts Klāss Vāvere par klasiku, džezu un rokenrolu savā dzīvē
Foto – Andis Bērziņš
Mūzikas eksperts Klāss Vāvere intervijā laikrakstam «Bauskas Dzīve» atklāj, kādas ir viņa saites ar Iecavu, atminas tikšanās reizes ar pasaulslaveniem mūziķiem un raksturo savas attiecības ar klasisko un džeza mūziku.
Kas bija pirmā augstvērtīgākā Rietumeiropas un ASV mūzika, ko tu savā dzīvē dzirdēji?
– Ir pagājuši gandrīz 50 gadi, ne visu hronoloģiju es atceros, un gan jau tur bija visādas lietas vairāk vai mazāk reizē, bet tā apzināti un mērķtiecīgi – «The Beatles». Tiesa, es par viņiem nedomāju kā par augstvērtīgāko, ko esmu dzirdējis – vienkārši tā mūzika lika justies labāk nekā vairums citu lietu manā dzīvē. Noteikti savu lomu spēlēja viņu leģenda – ņem vērā, ka tolaik mēs par to visu zinājām daudz mazāk nekā tagad. Tomēr viņi bija tik lieli, ka tās atbalsis bija izlauzušās arī cauri padomijas dzelzs aizkaram – skaļāk nekā vairums rietumu pasaules leģendu. No otras puses – tā jau bija veca grupa, kas neeksistēja gadus sešus vai septiņus, un manā toreizējā vecumā tāds laiks, kas pagājis neapzinoties, parasti liekas kaut kāda aizvēsture, kas uz tevi nekādi neattiecas. Tik un tā pie šīs mūzikas gribējās atkal un atkal atgriezties, meklēt jaunus ierakstus un iet dziļumā. Tā mani ierāva šajā atvarā.
Kā tu sākotnēji nonāci mūzikas mediju apritē? Kur un kad publicēts tavs pirmais rakstu darbs, un par kuru mākslinieku vai grupu tas bija uzrakstīts?
– Tas bija 80. gadu sākums, un nekādu mūzikas mediju mūsdienu izpratnē Latvijā nebija. Tiesa, tagad jau arī nav nekā daudz. Taču toreiz daži preses izdevumi – žurnāls «Liesma», laikraksts «Padomju Jaunatne», reizēm «Literatūra un Māksla» dažkārt publicēja nelielus, no ārzemju preses tulkotus vai sakompilētus tekstiņus par kādu mākslinieku. Par tādiem, kas interesēja mani – ļoti, ļoti reti. Patiesībā arī par vairumu latviešu mūzikas publikāciju nebija daudz vairāk. Mans pirmais mūzikas raksts bija tāds pats, no nez kādiem avotiem sagrābstīts tekstiņš par Polu Makartniju, vienu no manām tā laika lielajām autoritātēm, publicēts «Padomju Jaunatnē» 1982. gadā. Jau biju tur taisījis F1 autosacīkšu apskatus, bet šis likās kaut kā īpašāk. Man toreiz bija 18 gadu.
Es zinu, ka tu jau skolā spēlēji diskotēkas. Kas bija tavā atskaņojumu sarakstā?
– No tagadnes raugoties, ne mana dīdžejošana, ne repertuārs nebija nekas nopietns un interesants. Spēlējām ar dažiem draugiem to pašu, ko citi – aktuālos hitus, kas nu bija mūsu rīcībā. Tas nozīmē «ABBA», «Boney M», «Kiss», «Slade», «Smokie», «Space», Donna Sammere un Amanda Līra, Zigmars Liepiņš, «Līvi» un droši vien krietni vairāk «The Beatles», nekā citiem gribējās.
Kāda tev reiz ir bijusi tieša saistība ar Iecavu? Vai par šo pilsētu ir arī muzikāla rakstura atmiņas?
– Ir gan saistība, gan atmiņas. Mans tētis Mārtiņš Vāvere bija no Iecavas, un skolas laikā es brīvdienas bieži pavadīju pie viņa mammas Amālijas. Apmēram līdz 70. gadu vidum viņas mājā, ko mana māsa ar vīru tagad ir brīnišķīgi atjaunojuši, dzīvoja arī Kalviņu ģimene – Laimdota un Ilgvars, un viņu dēls Ģirts, diemžēl nu jau miris. Gadus trīs četrus par mani vecāks un daudz izglītotāks visādās interesantās lietās, mūziku ieskaitot. Viena no manām lielākajām autoritātēm vecumā, kad tās ir vissvarīgākās. Tā nu sanāca, ka pēc saviem pirmajiem magnetofona ierakstiem es braucu no Rīgas pie Ģirta uz Iecavu. Tas gan neturpinājās ilgi, jo, drusku paaudzies, es ātri iemanījos savas intereses apmierināt Rīgā. Tik un tā Iecava bija svarīga.
Vai tu karjeras laikā esi ticies ar daudzām nopietnās populārās mūzikas zvaigznēm? Kuras tikšanās reizes tevi ir radoši sajūsminājušas visvairāk?
– Nemaz ne tik daudz, jebkuram nopietnam koncertu rīkotājam, īpaši mūsdienās, tādu tikšanos ir daudz vairāk. Kaut, jā, mans darbs «Mikrofona ierakstos» pagājušā gadsimta beigās, šī gadsimta sākumā laiku pa laikam sniedza šādu iespēju. Tikšanās parasti ir ļoti lietišķas, neviens te nebrauc ar tevi draudzēties, bet darīt savu darbu, tāpat kā tu dari savējo. Tomēr bija patīkami un aizraujoši, ja gadījās kāds mākslinieks, kas man pašam ko nozīmēja – Ians Gilans, Džo Kokers, Braiens Ferijs, Bobijs Makferins vai «The Rolling Stones». Taču es neizmantoju ne tuvu visas iespējas, kas man tolaik bija. Redzot to visu no iekšpuses, ātri sapratu, ka viņi ir īsti, bieži noguruši cilvēki, kuri varbūt neatteiksies drusku papļāpāt, jo tāda ir viņu profesija, bet daudz labāk jutīsies, ja liksi viņus mierā. Tu iemācies to novērtēt un respektēt.
Taču neaizmirstamākā reize laikam gan ir pati pirmā, ar Leo Seieru – tu viņu, visticamāk, nemaz nezini. Tagad viņu piemin reti, bet manā skolas laikā 70. gados viņš bija visai daudzsološa britu popzvaigzne ar vairākiem hitiem un pat padomijā izdotu plati, ko mēs drillējām uz nebēdu. Jau krietni vēlāk, 90. gadā, no žurnāla «Liesma» biju akreditēts F1 sacīkstēs Ungārijā, un tur starp citiem dīkdieņiem, kas slaistās gar boksiem, pazinu Leo. Nekad nebiju redzējis nevienu viņa video, tikai to krievu plati un dažas fotogrāfijas, bet pazinu! Sen nebiju nekāds sīkais, man bija 26 gadi, bet vēl nekad nebiju saticis nevienu Rietumu pop-zvaigzni, dzīvu vai mirušu. Man pat nebija ienācis prātā, ka tas ir iespējams. Vārdu sakot, milzīgā stresā un briesmīgā angļu valodā pajautāju, vai viņš tiešām ir Leo Seiers. Jā, esot. Es – tā un tā, es no Latvijas, no žurnāla, vai varam aprunāties? Viņš – o, Latvija! Forši, varam pēc stundas? Latvija un Baltija tobrīd bija vārdi, kas varēja atvērt dažas durvis.
Viena no tavām firmas zīmēm ir «Šūpuļdziesmas pieaugušajiem». Tādi bija gan radio raidījumi, gan mūzikas izlases. Kā tu sākotnēji nonāci pie šī koncepta?
– Tā ideja – dažādu paaudžu un žanru dziesmas, kas ir eklektiskas pēc skaņas, bet vienotas un savstarpēji papildinošas sajūtā, soli pa solim atnāca pati. Nezinu, vai kāds atceras, bet 90. gadu vidū es Radio SWH naktīs spēlēju visādu mūziku, kas parasti nebija aktuālais meinstrīms, biežāk no 60., 70., arī 50. gadiem, savu laiku pārdzīvojusi klasika, kas ne vienmēr bija ļoti pazīstama pie mums. Un tā kā tās bija vēla vakara stundas, automātiski veidojās attiecīga noskaņa – mierīga, drusku apcerīga, varbūt romantiska, bet ne iemidzi-noša. Man iepatikās tā laikmetu pārmantojamības ideja, ka viena paaudze nodod citām savu pieredzi, savas sajūtas un dziesmas, un, izrādās, nākamajām paaudzēm tās ir pat ļoti saprotamas un tuvas. Jo cilvēki jau nemaz tik ļoti nemainās kā pašiem reizēm liekas. Bet lai to ziņu nodotu, protams, vajag labu dziesmu. Tas arī viss koncepts – labas dziesmas no visādiem laikiem un žanriem, bet vienota tēma un atmosfēra, sajūta, ka tas viss kopā kaut kā pieskaras manai dzīvei te un tagad.
Tev ir viena no apjomīgākajām skaņuplašu kolekcijām Latvijā. Cik plašu tajā ir, un kuras pērles tu īpaši vēlētos izcelt?
– Nē, man nav pārāk apjomīga kolekcija. Īpaši pēdējos desmit gados, kopš daudz esmu ārpus Latvijas un plates vairs tikpat kā nepērku. Šis formāts no eksotikas ir kļuvis par ikdienu, un daudziem Latvijā ir nesalīdzināmi lielākas kolekcijas. Man ir pāris tūkstoši plašu – pilnīgi pietiekami, ja neklausies ikdienā. Nekad neesmu tās uztvēris kā investīciju objektu, tādēļ man tikpat kā nav īpaši retu un ārkārtīgi vērtīgu eksemplāru, toties gandrīz visas ir pašam mīļas un dārgas. Mani kritēriji – platei jābūt melnai, labskanīgai, pēc iespējas labā fiziskā kondīcijā, ne obligāti perfektai, arī es tāds esmu ar katru gadu mazāk, bet galvenais – ar man mīļu mūziku. Ja tā ir radīta pirms vairākām desmitgadēm, kā gadās diezgan bieži, vēlams, lai plate būtu ražota, pirms šajā procesā sāka dominēt digitālās tehnoloģijas, kaut kad pagājušajā gadsimtā, vēlams, ne pašās beigās.
Kuri, tavuprāt, ir viedākie pašmāju mūzikas apskatnieki, un kāpēc tieši viņus uzskati par lietpratējiem?
– Man nepatīk publiski vērtēt kolēģus, lai arī pašlaik es viņus par tādiem laikam gan varu uzskatīt vien nosacīti, un man nav ne jausmas, vai viņi par tādu uzskata mani. Mēs tomēr nodarbojamies ar stipri dažādām lietām. Es sen nerakstu par latviešu mūziku un tikpat kā neko par aktuālo mūzikas procesu. Mana pamata lieta jau astoņus gadus ir ārzemju populārās mūzikas vērtību apkopošana Nacionālajā enciklopēdijā, tad vēl reizēm kādam žurnālam vai portālam uzrakstu kaut ko, kas pašam liekas interesanti. Es neturu roku uz pulsa, kā pienākas apskatniekam. Tomēr, ja tu tā jautā… Ir grūti iedomāties mūzikas atspoguļojumu Latvijas medijos bez Oresta Silabrieža, bet mēs te laikam vairāk runājam par tā dēvēto populāro mūziku plašā izpratnē. Mums visiem, mani un tevi ieskaitot, ir savas stiprās un vājās puses, turklāt Latvijā ir stipri ierobežotas publicēšanas iespējas, kas neizbēgami ietekmē visu pārējo. Taču, ja man jānosauc viens autors, es saku – Mikus Solovejs.
Tu daudz kur pasaulē esi pabijis pats personīgi mūzikai nozīmīgās lokācijās. Kura vieta uz mūsu muzikālā globusa atstājusi visdziļāko iespaidu?
– Ha, tu jau labi zini atbildi! Cilvēkam ar manām interesēm tā nevar nebūt Ziemeļamerika, pamatā Amerikas Savienotās Valstis kā blūza, džeza, rokenrola, kantri, soulmūzikas un Boba Dilana dzimtene. Britu salas kā «The Beatles», «The Rolling Stones», «Pink Floyd», «Led Zeppelin» un lielā mērā visa modernā roka dzimtene. Nekā oriģināla.
Tu esi sarakstījis vairākas grāmatas. Kuru no tām pats uzskati par vērtīgāko?
– Pašam nozīmīga ir «101 mūzikas albums vērtīgai kolekcijai», kas iznāca 2009. gadā. Tagad es tur daudz ko darītu un rakstītu citādi, bet, jā, tā ir daļa no manas muzikālās virtuves un evolūcijas, viens mazs un eklektiski raibs fragments no milzīgā mūzikas universa. Taču pati dārgākā man ir «Šūpuļdziesmas pieaugušajiem» – maza, dīvaina, varbūt ne vienmēr un visiem saprotama grāmatiņa, ko daži sauc par dzejoļu krājumu. Es pats no šī apzīmējuma spītīgi atsakos, jo skaidrs, ka nekādu dzeju uzrak-stīt es nespēju un nekad neesmu grasījies. Tie īsie tekstiņi ir vistiešākā un personiskākā liecība par manu dzīvi ar šo mūziku, kas bieži ir devusi iemeslu plašākām refleksijām par mūziku, cilvēkiem un sevi pašu, par ko gan citu?! 101 mūzikas albumam līdzīgu grāmatu pasaulē netrūkst, žēl, ka Latvijā tā joprojām ir vienīgā, bet šūpuļdziesmas varēju uzrakstīt tikai es.
Tu esi izteikts melomāns un audiofils. Kurus mūzikas nesējus līdz ar skaņuplatēm tu vēl atzīsti par labiem?
– Neesmu no formātu fetišistiem un uzskatu, ka savas priekšrocības ir gan kompaktdiskiem, gan lentēm, gan augstas izšķiršanas failiem, taču pats neminstinoties izvēlos plates. Tas ir formāts, ar ko esmu uzaudzis, pēc kura esmu tiecies, kad tas nebija plaši pieejams. Es runāju par tām platēm, kas interesēja mani, ne vidējo padomju pilsoni. Tas ir veidojis manu priekšstatu par labu skaņu, manu dzirdes pieradumu. Laba plate labi skan, un švaka plate skan švaki. Tāpat kā ar jebkuru citu formātu. Principā man nav iebildumu arī pret kompaktdiskiem, taču tie ir tik neizteiksmīgi objekti tizlās plastmasas kastītēs… Garlaicīgāki ir tikai faili, kas nav pat objekti. Nu, tu jau redzi, ka runā ar bītlomānu, kuram brīdis, kad adata skar plates virsmu, un skaņa, ar kādu tā ieslīd rievā, ir svētku apsolījums – kā orķestra skaņošanās pirms klasiskās mūzikas koncerta. Taču par šo izrunāšanos esmu nežēlīgi sodīts ar sūro realitāti, jo pēdējā laikā mūziku pārsvarā klausos tā, kā to drīkstētu vienīgi informatīvos nolūkos – straumējot no Spotify ar bluetooth skaļruņiem. Tāda, lūk, mana audiofīlija… Taču dzīve ir dzīve, un dažādos periodos mums var būt dažādas prioritātes. Es nesūdzos.
Kuri mākslinieki tev iepatikās vēl agrā jaunībā vai pat bērnībā, un kuros tu tā arī nekad un itin nemaz neesi vīlies?
– Tajos, ko pa īstam mīli, grūti vilties – arī tad, kad viņi vairs nav tādi, kā kādreiz. Mēs jau arī neesam tādi paši. Mēs maināmies, augam, mainās mūsu priekšstati, pieredze un kritēriji. Pret dažiem kādreiz man svarīgiem māksliniekiem tagad jūtu cieņu un pateicību, bet vairs neklausos, dažus noteikti arī neatceros. No pirmajiem skolas laika favorītiem ar mani neiztrūkstoši kopā ir «The Beatles», «Pink Floyd» un «ABBA». Turpat netālu ir arī daži citi, bet šie laikam ir svarīgākie. Skaidrs, tagad viņi man nozīmē ko citu nekā toreiz, bet ir svarīgi joprojām.
Vai, tavuprāt, kvalitatīvajā populārajā mūzikā jau viss ir bijis, vai arī mēs tomēr varam sagaidīt jaunu stilu un žanru dzimšanu?
– Jauni stili rodas visu laiku, nemitīgi. Dažreiz tie iekļaujas kopējā kontekstā un kļūst par vairāku paaudžu ikdienu, bet biežāk ātri apsīkst un aizmirstas, jo pārsvarā tās ir kaut kādu agrāko žanru un novirzienu mutācijas un variācijas bez īstas novitātes. Tas ir normāli, tā procesi attīstās vai arī iznīkst. Ie-bilsti man, ja nepiekrīti, bet pēdējais lielais pavērsiens bija hiphopa rašanās pirms gandrīz
50 gadiem. Varētu domāt, ka nu tā kā būtu laiks kam citam ar tikpat plašu ietekmi. Vai šausmīgi fragmentētajā mūsdienu mūzikas pasaulē mēs to sagaidīsim? Nav ne jausmas, bet interesanti.
Bieži ir dzirdēts, ka rokenrols jau sen esot miris. Kāds ir tavs viedoklis?
– Džims Morisons ko tādu teica apmēram 1968. gadā un ne tuvu nebija pirmais. Pirms viņa bija ļaudis, kas apgalvoja, ka rokenrols ir nomiris 1958. gadā – dienā, kad Preslijs aizgāja armijā. Vēl daži uzstāja, ka tas noticis gadu vēlāk, kad lidmašīnas avārijā gāja bojā Badijs Hollijs un vairāki citi mūziķi. Tas bija 1959. gada 3. februāris – «the day the music died» (latviski – diena, kad nomira mūzika), kā savā kādreiz superpopulārajā hitā «American Pie» dziedāja Dons Maklīns un vēlāk arī Madonna. Man liekas, tā visvairāk ir paaudzes uztveres lieta. Rokenrols ir jaunības un dzīvesveida mūzika. Kaut arī katra nākamā paaudze kaut kādā mērā turpina dzīt iepriekšējās vagu, tā dzīvo drusku, un dažreiz ne tikai drusku, citādi. Arī mūzika bieži ir it kā līdzīga, tomēr iepriekšējās paaudzes to vairs neatzīst par to pašu, kaut kāds kods ir mainījies. Savā ziņā tas ir fascinējoši, bet jāatzīst, arī man jau pasen ir sajūta, ka, atskaitot dažus neizbēgamus izņēmumus, rokenrols kopumā ir kļuvis par tradicionālu mūziku. No otras puses, tas šajos gados ir ļoti noplicinājies, jo nav bijis īstu satricinājumu. Tādā «Fontaines D.C.» es šodien redzu to pašu veco skeletu, bet ne enerģiju un kaisli, kas kādreiz šo mūziku darīja svarīgu tieši man, kaut grupas pirmais albums man tiešām patika. Tomēr man arī jāatzīst, ka mans dzīvesveids ir ļoti tālu no tā, kā dzīvo tie, kam tagad ir 16 vai
27 gadi. Varbūt tā tam arī jābūt – jauni cilvēki ar ģitārām primāri rada mūziku citiem jauniem cilvēkiem. Pārējiem netrūkst citas mūzikas. Ne jau velti šūpuļdziesmu izlasēs bija salīdzinoši maz rokenrola.
Vai tev patīk klasiskā mūzika? Kuri ir tavi iecienītākie komponisti un skaņdarbi?
– Protams, patīk, kaut nevaru teikt, ka tā ir teritorija, kurā jūtos savējais. Taču manai paaudzei, tiem, kas nebija audzināti klasiskās tradīcijās, palaimējās ar Imanta Kalniņa ceturto simfoniju, kas šīs durvis ja ne atvēra, tad vismaz ļāva noprast, ka arī aiz tām var būt kaut kas interesants. Taveners, Pendereckis, Pērts… «Rīgas Laikā» reiz izlasīju interviju ar zviedru komponistu Svenu Dāvidu Sandstrēmu, un kopš tā laika ik pa laikam atgriežos pie viņa mūzikas. No latviešiem laikam vislabāk sajūtu Georgu Pelēci, no jaunākiem autoriem – dažus Ešenvalda un Dzenīša skaņdarbus. Lielie patriarhi – Bahs, Bēthovens, Mālers – tādam lajam kā man tos pieminēt ir gandrīz nepiedienīgi, bet, kad Glens Gulds spēlē Goldberga variācijas, vari tikai bijīgi klusēt. Ā, un vēl – man nav izskaidrojuma, bet mani ļoti saviļņo Brāmsa «Vācu rekviēms», turklāt dažādos izpildījumos. Vispār es te negribu kļūt smieklīgs ar savu nezināšanu.
Kādas ir tavas attiecības ar džezu?
– Mīlu gan šīs attiecības, gan džezu. Agrā jaunībā es to īpaši neklausījos, kaut man patika Ivara Mazura raidījumi Latvijas Radio. Un āķis bija tāds, ka džezs padomijā vairs netika uzskatīts par ideoloģiski tik kaitīgu mūziku kā agrāk, tādēļ reizēm izdeva labas plates. Tas piedāvājums bija niecīgs, piliens jūrā, tomēr daudz lielāks nekā rokam un popmūzikai, turklāt džeza plates nebija tik milzīgs deficīts. Ja paveicās, varēji veikalā pat noķert kaut ko no austrumvācu «Amiga» izdevumiem – viņiem bija ļoti laba džeza klasikas sērija. Tādēļ, arī nebūdams liels džeza mīlētājs, es guvu kaut kādu priekšstatu par Ārmstrongu, Ficdžeraldi, Monku, Koltreinu, Bleikiju, Evansu, Korea. Pateicoties Čekasinam, Ganeļinam un Tarasovam – bija tādas padomju džeza leģendas, un to es saku bez mazākās ironijas – arī par frīdžezu. Tomēr mana mūzika tā nebija vēl ilgi, un tas ir labi. Kad arī man beidzot sāka šķist, ka rokenrols vairs nav gluži tik dzīvs kā agrāk, tieši džezs kļuva par manu nākamo patvērumu. Pēdējos 20 gadus tajā jūtos ļoti labi. Īpaši iepriecina apziņa, ka joprojām priekšā ir daudz aizraujošu iespaidu, tā pasaule ir tik bagāta un neizsmeļama! Turklāt nu jau kādus padsmit gadus džezā atkal ir jūtams pacēlums, kāda trūkst rokenrolā. Nemitīgi parādās arvien jauni mākslinieki, kas zina tradīciju, bet spēj pateikt arī ko jaunu. Nupat iedomājos, ka džeza nosacītā atdzimšana sākās apmēram reizē ar vinila plašu renesansi. Nesaku, ka tur ir kāda cieša saistība, taču šīs lietas piestāv viena otrai. Tās krāšņo arī manu dzīvi. ◆
Teksts – MĀRTIŅŠ MĀRCIS BEITIŅŠ, mūzikas žurnālists
