Viena no mūsu pilsētas vecākajām un senatnē nozīmīgākajām ielām gadsimtu gaitā zaudējusi svarīgo lomu pilsētas struktūras organizēšanā.
Viena no mūsu pilsētas vecākajām un senatnē nozīmīgākajām ielām gadsimtu gaitā zaudējusi svarīgo lomu pilsētas struktūras organizēšanā. Taču Rīgas ielā pēdējo piecu gadu laikā jūtama atjaunotnes elpa. Domājot par pagātni, «Bauskas Dzīve» rosina pilsētniekus ielūkoties arī nākotnē un iztēloties, kādai vajadzētu būt mūsu pilsētai.
Ceļš no pils uz Mēmeles braslu
Rīgas ielai Bauskā bijuši vairāki nosaukumi. Sākotnēji tā dēvēta par Lielo ielu, Kungu ielu, 19. gadsimtā – par Dzirnavu ielu un Pasta ielu. Mūsu gadsimtā iela piedzīvoja nosaukuma trīs maiņas – līdz 1935. gadam tā bija Sudmalu iela, bet 1936. gadā tika pārdēvēta par Vienības ielu. Vēlāk tā kļuva par Rīgas ielu.
Pilsētas apbūves sākotnējā (16. gadsimta beigās izveidotā) sistēma nav saglabājusies. Divas paralēlās ielas – Rīgas un Plūdoņa – aptuveni iezīmē ceļu, kas senatnē no Bauskas pils veda uz Mēmeles augšējo braslu (pie pašreizējā pontonu tiltiņa). Bauskas 16. gadsimta beigu regulārais plānojums sasaucas ar renesanses ideālpilsētu plānojuma principiem. Tolaik Eiropā mēģināja realizēt tā dēvētās ideālpilsētas – teorētiski izstrādātus pilsētu modeļus, kuru pamatā bija laikmeta progresīvās idejas par sabiedrības organizēšanu, arhitektūru un galvenokārt – par fortifikāciju (aizsardzību). Tomēr Bauska šim principam pilnībā neatbilst, lai gan plānojums tai regulārs.
Līdz mūsdienām saglabājusies 18. gadsimta pilsētas plānojuma sistēma. Pēc Bauskas pils uzspridzināšanas 1706. gadā zuda toreizējās galvenās ielas nozīme. Tā, saskaņā ar pētījumiem, bija taisnākais ceļš no pils uz Bauskas austrumu galu. Aktualitāti zaudējušās galvenās ielas vietā parādījās divas citas – pašreizējā Rīgas un Plūdoņa iela. Rīgas ielas rietumu gals pieslēdzas vecajam ceļam, kas veda uz Mēmeles braslu. Mainījās abu jauno ielu funkcija, jo par galveno uzdevumu kļuva pilsētas iekšējās dzīves organizēšana. Abas paralēlās ielas savienoja pilsētas trīs nozīmīgākās sabiedriskās ēkas – Svētā Gara baznīcu, Rātsnamu un latviešu draudzes Svētās Trīsvienības baznīcu, kas atradās Saules dārzā. Rīgas ielai paralēlā Upes iela, kas ved gar pašu Mēmeles krastu, iespējams, varētu būt atlieka no Bauskas vissenākā plānojuma.
Cūkas nedrīkstēja staigāt pa bruģi
Līdz 19. gadsimta divdesmitajiem gadiem Bauskas dzīvojamām ēkām bija salmu jumti. Vēlāk tos pakāpeniski nomainīja ar māla dakstiņu jumtiem. Visintensīvāk Rīgas iela tika apbūvēta 19. gadsimtā.
Vecajās braslu vietās uz Mēmeles 19. gadsimta sākumā uzbūvēja divus aizsprostus un ierīkoja divas ūdensdzirnavas. Viens aizsprosts atradās tagadējā Dambja ielā, otrs – pie tekstilkombināta «Saule». Mēmeles augšējo dzirnavu īpašnieks bija vācietis Stebens, bet lejas dzirnavas piederēja brāļiem Hofšoviciem.
Rīgas ielā valdīja dzīva satiksme, jo laucinieki, kuri pilsētā ieradās no Rīgas puses, izmantoja Mēmeles augšējā brasla pārceltuvi. 1839. gada pilsētas plānā jau parādīts prāmis pāri Mēmelei Rīgas ielas austrumu galā. Pirmais peldošais tilts pāri Mēmelei uzbūvēts 1874. gadā. Kļūst skaidrs, kādēļ galu galā iela ieguva un saglabāja Rīgas ielas nosaukumu, jo tā bija rosīgākā «maģistrāle» – vārti ceļam uz Rīgu.
Rīgas iela bija bruģēta jau 19. gadsimta beigās. Pilsētas iekšējie kārtības noteikumi paredzēja, ka uzpircēji pa Rīgas ielu nedrīkst dzīt cūkas. Tās varēja dzīt pa nebruģēto paralēlo ielu, tādēļ daži veci ļaudis vēl lieto Plūdoņa ielas arhaisko «iesau- ku» – Cūku iela.
Iestādes un uzņēmumi
Pirms 60 gadiem – 1938. gadā – Vienības (Rīgas) ielā atradās Telefona un telegrāfa kantoris, Bauskas latviešu krājaizdevu sabiedrība, Bauskas pagasta pamatskola, Fiļkova zvērināta advokāta birojs, Lodiņa (Lohdinga) alus darītava, B. Mēra augļu un konfekšu tirgotava, praktizējošā ārsta Borisa Niseloviča kabinets, akciju sabiedrība «Savienotās dzirnavas», spiestuve «Burtnieks», notāres Hertas Varenais kantoris, Kārļa Vīksnes grāmatu tirgotava, Zeiberta aptieka, sinagoga, zobu tehniķa Izraeļa kabinets, Strautiņa radio un elektrisko piederumu tirgotava, Hones Vulfsona cūku, liellopu un mazlopu tirgotava. Šeit bija arī daudz mazu bodīšu, kas galvenokārt piederēja ebrejiem.
1939. un 1940. gadā iestāžu skaits Vienības ielā palielinājās. To vidū bija E. Rammas Rīgas konditoreja un maiznīca, Sarkanā Krusta veselības kopšanas punkts, Bauskas strādnieku arodbiedrība, Kārļa Grīnberga fotoateljē. Starp citu, uzrakstu «Fotogrāfija» uz Rīgas ielas 19/2 nama sienas līdz mūsdienām nav spējusi izdzēst ne pārkrāsošana, ne mazgāšana.
Rīgas ielai vairākkārt mainījusies numerācija, kas apgrūtina daudzu iestāžu atrašanās vietas noteikšanu, izmantojot vecajos uzziņu avotos fiksētās adreses.
Rīgas ielas noslēgums (kādreiz – sākums) bija pie Mēmeles brasla pārceltuves. Pašreizējā ielas pagarināšana gar Mēmeles krastu un atstatu stāvošās mācītājmuižas mājas iekļaušana Rīgas ielas struktūrā notikusi pēc Otrā Pasaules kara.
Reģenerācijas projekts netika īstenots
Bauska bija Latvijas pirmā pilsēta, kam 1986. gadā arhitekte Irēna Bākule izstrādāja vecpilsētas reģenerācijas plānu. Reģenerācijas projekta priekšlikumi paredz, kā saglabājama pilsētas vēsturiskā centra (tajā ietilpst arī Rīgas iela) funkcija, ko veido tirdzniecības, pakalpojumu, kultūras iestāžu, kā arī dzīvojamo namu tīkls.
Projekts gan ir, taču realizācija nav uzsākta. Divpadsmit gadu laikā notikušas tik krasas pārmaiņas, ka vecpilsētas reģenerācijas projekta atsevišķi priekšlikumi zaudējuši aktualitāti un tiem būtu nepieciešams reālajai situācijai atbilstošāks traktējums.
Arhitekta Aleksandra Paklona viedoklis
Bauskas rajona galvenais arhitekts Aleksandrs Paklons Rīgas ielu raksturo tā:
«Apbūve ir tik monotona, ka varētu to nosaukt par garlaicīgu. Gājējiem Rīgas ielā nav nekādu vizuālu pieturas punktu. Tā nav tikai Bauskas problēma, jo līdzīgi notiek citās pilsētās, kur dominē slēgta tipa apbūves sistēma. Mājas ārējās fasādes vienā līnijā novietotas tuvu brauktuvei, liedzot iespēju izvietot vizuālus un telpiskus akcentus. Rīgas ielā pat soliņu nav kur nolikt.
Naudas trūkst gan namīpašumu mantotājiem, gan pilsētas Namu pārvaldei. Vairāki nami nojaukti. Pagaidām to vietās vajadzētu ierīkot vismaz zālienus vai atpūtas laukumus. Pašreizējā ekonomiskajā situācijā par konceptuāli vienota Rīgas ielas tēla radīšanu nevar būt runa.
Mans uzskats tāds – ja neko nevar uzlabot, vismaz jācenšas nesabojāt esošo apbūvi.»
Redakcija atrodas «miroņmājā»
1932. gadā dzimušā baušķenieka Jēkaba Pumpuriņa aizraušanās ir pilsētas vēstures pētīšana. Viņa rīcībā esošās ziņas gan nav sistematizētas pēc akadēmiskajiem pētniecības principiem, toties Pumpuriņa kungs gandrīz par katru Rīgas ielas ēku zina daudz nostāstu. «Bauskas Dzīves» redakcijas ēka Rīgas ielā 51 piederēja cara armijas bijušajam virsniekam Mīronam, tāpēc visi baušķenieki to dēvēja par «miroņmāju». 1940. gadā, kad ienāca krievi, šeit ierīkoja poliklīniku. Četrdesmito gadu beigās Rīgas ielā 51 piešķīra telpas rajona Finansu nodaļai. Trīsdesmitajos gados laikraksta «Bauskas Vēstnesis» redakcija atradās Rūpniecības ielā 16, savukārt avīzes «Bauskas Darbs» kantoris no 1944. gada atradās spiestuves «Burtnieks» (vēlāk – Bauskas tipogrāfijas) ēkā. 1968. gada vasarā redakcija iekārtojās Rīgas ielā 51.
Izmantots A. Zandberga Bauskas vēsturiskā centra pirmsprojekta izpētes apkopojums, 1931. – 1940. gada Latvijas tālruņu abonentu grāmatas u. c. Bauskas
novadpētniecības un mākslas muzeja materiāli.
Senajā ielā joprojām pērk, pārdod, ražo un dzīvo
Pat ja Bauskā vairs būtu saglabājusies tikai Rīgas iela, pilsētas iedzīvotājiem nepieciešamākais un mazpilsētas ainavai raksturīgākais te ir atrodams.
Ir pirts un alkohola tirgotava, vairāk nekā 10 dažādu preču veikali, konditoreja, kafejnīca un divi bāri, divas pamatskolas, divu draudžu – Pestīšanas Armijas un Baptistu – lūgšanu nami un arī kultūras iestāde – SIA «Bauskas pakalpojumi» klubs. Šajā ielā var atrast Valsts nodarbinātības dienesta rajona centru, 53. Bauskas zemessardzes bataljonu un Valsts dienesta reģionālās pārvaldes Bauskas daļu.
Saimnieciskā rosība
vairāk jūtama tajā Rīgas ielas daļā, kas atrodas tuvāk Mēmeles tiltam un Rātslaukumam. SIA «Bauskas pakalpojumi» kantoris tagad «saspiedies» dažās istabiņās un vietas pieticis visiem. Turpat rēķinus kārto arī SIA «B. A. S.», kas pirmā Bauskā atvēra diennakts pārtikas tirgotavu.
It kā atgādinot un nostiprinot senās Bauskas amatnieku tradīcijas, šā paša nama pirmajā stāvā iekārtojusies Velgas Katkēvičas individuālā uzņēmuma «Liepiņa» aušanas darbnīca. Pats nams tagad pieder Nekustamā īpašuma aģentūrai. Šajā ēkā atrodas SIA «Bauskas pakalpojumi» mēbeļu veikals, bet pirkumu var «apslacīt» turpat aiz stūra – bārā «Elfs».
Vienmēr bijis daudz veikalu
Joprojām kaut ko sev noderīgu te var atrast lietoto apģērbu bodē vai «Laimas» konfekšu veikalā. Lati būs nepieciešami, izvēloties modes preces elegantajā tirgotavā «Kronis» (bijusī šņabja bode), tirgotavā «Sports Bauskā» (bija – sakņu bode) vai arī veikalā «Mans auto» (maizes veikals). Mīlīgs kā vecpilsētas rūķītis Rīgas ielā iemitinājies Fūsta kunga garšvielu veikaliņš; «Lattelekom» piederošajā pasta namā – tirgotava «AMa». Vienīgi pārtikas bode «Saulīte» pašā Rīgas ielas viņā galā maz mainījusies. Šeit iepērkas tie, kuriem nav spēka un vajadzības doties tālāk, kā viņi paši saka, – uz pilsētu.
Nami atgādina par laika zoba griezīgumu
Nams Rīgas ielā 15 bija pirmais, ko denacionalizācijas laikā Bauskā atguva bijušie īpašnieki – māsa un brālis Inese un Ivars Dūmiņi. Lielākie māju īpašnieki Rīgas ielā pašlaik ir Anna Elsberga, kura atguvusi trīs daudzdzīvokļu mājas, un Viktors Sermuliņš. Vienā no viņa namiem telpas izīrētas dizaina firmai «Eila», kas, ieguldot izdomu, labus materiālus un, protams, arī līdzekļus, ir iekārtojusi vienu no skaistākajiem birojiem Bauskā. Vairākas celtnes pieder ārvalstīs dzīvojošu īpašnieku mantiniekiem, kuru vārdā rīkojas pilnvarotie.
Rīgas ielā pašlaik atrodas gandrīz 30 privātīpašumu. 60. nams, kuru 1934. gadā nopirka pašreizējo iemītnieku Sipenieku ģimenes vecvecāki, laikam ir vienīgais, kas cauri Latvijas, krievu, vācu un padomju laikiem nav zaudējis privātīpašuma statusu.
Vairāk nekā 20 dzīvojamo ēku un daudzas dzīvošanai nederīgas mājas ir Namu pārvaldes ziņā. Šajā pulkā izceļas Rīgas ielas 16. nams, kas ar apkārtnē dzīvojošo palīdzību pamazām kļūst par graustu.
Vecpilsētas iedzīvotāji
Iemītnieki joprojām izbauda senās apbūves neērtības, tāpēc Rīgas ielā trijās vietās ir publiskās ūdens ņemšanas vietas jeb pumpji. No laiku laikiem šeit dzīvojuši un joprojām dzīvo čigāni. Kopējais Rīgas ielas iedzīvotāju skaits nedaudz sarucis. Bet tikai retais no iemītniekiem pārcēlies uz dzīvi labākos apstākļos.
Tie, kuri šeit minuši Rīgas ielas dubļus un putekļus, noveco…
