Cik žēl, ka neesmu vairs jauns – galva sirma, kaulos stīvums. Taču pietiek tikai paklausīties radio, palasīt avīzes vai ieslēgt televizoru. Viņnedēļ sajutu, ka manī atgriežas miesas un gara spēks.
Cik žēl, ka neesmu vairs jauns – galva sirma, kaulos stīvums. Taču pietiek tikai paklausīties radio, palasīt avīzes vai ieslēgt televizoru. Viņnedēļ sajutu, ka manī atgriežas miesas un gara spēks. Arī man sagribējās apjozt zobentiņu, ietērpties armijas mundierī un doties līdzi 15 brašajiem bāleliņiem Persijas līča karā. Tam briesmīgajam Sadama Huseina perēklim reiz taču jādara gals! Ja brašie latvju karotāji Bilam Klintonam nepalīdzēs, diez vai amerikāņu trāpīgās kaujas raķetes mērķi sasniegs.
Bet, vai, man’ dieniņ, Saeima nobalsoja, ka militārajā operācijā varēšot piedalīties tikai sapieri, ķīmiķi un dakteri. Manas izredzes kļūt par karotāju Irākā tādēļ stipri samazinājās.
Kamēr sieva staigāja pa tirgu, lai nopirktu kādu kauliņu dienišķajai zupai, es ieslēdzos savā istabiņā. Izņēmu no skapja gadiem glabāto leģiona mundieri, ietērpos, uzliku cepuri un nostājos pie spoguļa. Nu, ko tur liegties – esmu gana stalts un spēcīgs! Cīņas spars pēc grozīšanās spoguļa priekšā pieauga ar katru minūti. Es gan pratīšu tiem huseiniešiem parādīt viņu īsto vietu! Varbūt pats Bils mani ievēros, varbūt kādu ordeni par drošsirdību piešķirs?
Tomēr sirdī pamazām iezagās bažas. Vai manam godam nerīvēs kantes, ja es, tik iznesīgs būdams, kāpšu uz tā sagrabējušā 27 gadus vecā Latvijas mīnu kuģa, kas uzņems kursu uz Persijas līci. Varbūt labāk izvēlēties gaisa kuģi? Tas lidaparāts arī tāds štruntīgs – runā, ka esot 15 gadu vecs…
Ilgi lauzīju galvu, kamēr prātā iešāvās žilbinoša doma – piezvanīšu kaimiņu Miškam un lūgšu padomu. Viņš tak arī cēlies no karotāju tautas, kas senlaikos sakāva paša Čingizhana pulkus. Pēc mirkļa Miška jau stāvēja uz nama sliekšņa. Viņam no brīnumiem pavērās mute un no kabatas izkrita līdzi paņemtais kortelītis. Kaimiņš tikko spēja vāri izdvest: «S prazdņičkom, Petja!» Palūkojos laikrādī. Ak, tu, debestiņ, šodien taču visjaukākie no aizmirstajiem svētkiem – 23. februāris, armijas diena!
Kopā ar Mišku pavadījām vairākas neaizmirstamas stundas. Viņš kritizēja manējo – Latvijas – valdību. Es nepaliku parādā un vērsos pret Černomirdina diktātu. Miška mani apsaukāja par NATO līdzskrējēju, bet es viņu atklāti nosaucu par okupantu. Tikai vienā lietā mana kaimiņa pārliecība nebija apgāžama: «Nekāp uz mīnu kuģa, vecais,» lūdzās Miška, «tas kuģis nogrims, nesasniedzis mērķi. Bet lidmašīna diezin vai spēs pacelties no skrejceļa. Paliksim katrs savā vietā!». Dzirdot šos viedos vārdus, es apraudājos un līdz pat rītam man likās, ka Miškas pēdējo teikumu jau kādreiz esmu dzirdējis.
