Lai ierobežotu Spānijas kailgliemežu izplatību, Iecavā vairākās vietās šonedēļ izkaisīts limacīds “Sluxx HP” – ēsmas granulas zilā krāsā, ziņo Iecavas apvienības pārvalde. Granulas izvietotas Iecavas parkā, Dievdārziņā, aktīvās atpūtas vietā “Dambis” un citviet.
Pašvaldībā skaidroja, ka ēsmas granulu darbīgā viela ir dzelzs fosfāts, kas sastopams dabā. Nonākot augsnē, dzelzs fosfāts pārveidojas par augu barības vielām – dzelzi un fosfātu. Nav kaitīgs sliekām. Pašvaldība lūdz iedzīvotājus neaiztikt granulas ar rokām, nebāzt tās mutē.
Bauskas, Rundāles un Vecumnieku apvienība šobrīd neplāno organizēt centralizētus vai plaša mēroga kailgliemežu apkarošanas pasākumus. Pašvaldībā norāda, ka, piemēram, 2022. gadā, kad tika izmantotas ķīmiskās metodes, saņemti iedzīvotāju pārmetumi par iespējamu negatīvu ietekmi uz vidi, tostarp mājputnu bojāeju pēc saindēto gliemežu apēšanas.
Bauskas novada pašvaldības vides speciālists Valērijs Gabrāns norāda, ka šobrīd Latvijā nav pilnīgas informācijas par šīs invazīvās sugas izplatību, taču novērojumi rāda – tā nav vienmērīga. Sevišķi liela to koncentrācija vērojama ūdenstilpju un ūdensteču tuvumā.
Bauskas novadā lielākā kailgliemežu koncentrācija konstatēta gar Mūsu, Mēmeli, Lielupi un Iecavu. Tas izskaidrojams ar sugas pārvietošanos izmantojot ūdensteces, kā arī labvēlīgo vidi to dzīvošanai.
“Slapjā vasara, kas seko pēc siltas ziemas, diemžēl ir radījusi apstākļus, kas ļoti sekmēja šī kaitēkļa izplatīšanos. Ir vietas kur katrā kvadrātmetrā ir vairāki desmiti dažāda paskata un lieluma kailgliemežu. Informācijās avotos neesmu sastapis izskaidrojumu, bet var novērot, ka ir dažāda izskata un, varbūt – sugu, kailgliemeži. Iespējams, ka tie visi nemaz nav pieskaitāmi pie tā sauktajiem Spānijas kailgliemežiem, jo to starpā vairums pēc izskata neatbilst šīs invazīvās sugas aprakstiem. Patreizējos apstākļos būtiski būtu nepieļaut tālāku sugas izplatību. Taču efektīva un vienlaikus nekaitīga paņēmiena kā to panākt, diemžēl nav. Varam tikai lokāli veikt netiešas, preventīvas darbības, kas mazina sugas izplatību. Visas cerības ir uz dabas pašregulācijas mehānismu,” spriež V. Gabrāns.
Viss, ko iespējams darīt, ir lokāli īstenot preventīvas darbības – regulāri kopt teritorijas, nolasīt gliemežus, izmantot drošus limacīdus un nepieļaut jaunu perēkļu rašanos.
Pēc Gabrāna teiktā, sasniedzot noteiktu īpatņu skaitu, veidojas apstākļi, kas ierobežo populāciju – to vidū ir slimības, parazīti, plēsēji, kā arī barga ziema un kailsals. Šie dabiskie regulatori var kļūt par galveno ieroci pret kailgliemežu izplatību.
“Tas labi vai slikti, bet cilvēka darbība nebūs tas izšķirošais spēks, kas ierobežos kailgliemežu izplatību. Tāpat ir jārēķinās, ka Spānijas kailgliemezis, vai arī tā tuvāki un tālāki brālēni, kuru masveida savairošanās ļoti noslogo cilvēku prātus, bet kas ieradās Latvijā ar mūsu pašu palīdzību, pārvietojot augus no citām zemēm, diemžēl ir uz palikšanu. Mums tagad atliek tikai atrast un izkopt paņēmienus kā to ierobežot un ar to sadzīvot,” tā V. Gabrāns.
