◆ Gailīšu pagasta mazciemos gan pamestības izjūta, gan labs piemērs, kā uzturēt apkārtni acīm un dvēselei tīkamu
Šī gada viskarstākajā dienā (pagaidām) dodamies ceļā uz leišmalīti. Šoreiz ceļa mērķis: trīs Gailīšu pagasta apdzīvotas vietas jeb mazciemi – Birzgaļi, Krievgaļi un Pograniča. Aptuveni 20 kilometri no Bauskas, tikpat minūtes ceļā un esam galā. Vai un kādi pārsteigumi mūs sagaidīs šajā nomales ciemu apmeklējumā?
Birzgaļi: trejmājiņas labības lauku vidū
Ir tikai priekšpusdiena, bet gaiss jau iesilis līdz plus 27 grādiem. Īsti tveicīga vasaras diena, kas atmiņā atsauc siena laiku, kad gaiss virmo un san. Pa ceļam uz Birzgaļiem, kas pirmā pietura šīs dienas maršrutā, gribas dungot dziesmu par vienu vienīgu lauku, tik zemenes nomainot ar kviešiem, pupām un zirņiem. Tīrumi šajā pusē tiešām vareni, ja nebūtu pa kādam māju un koku pudurim, labība viļņotos līdz horizontam gluži kā jūra. Interesanti, ka ne viena no apskatīt paredzētajām apdzīvotajām vietām, kuras nu jau pazeminātas līdz mazciema statusam, nav norādītas ar ceļazīmēm. Labi, ka vēl palikušas autobusu pieturvietas, citādi pat nezinātu, kur esam nonākuši.
Birzgaļu saimniecība nav liela – viena divstāvu māja, kas celta 1971. gadā, un vēl pāris privātmājas. Daudzdzīvokļu ēkas celšanas gadu tik precīzi zinām, jo tās sānu rotā liels ar sarkaniem ķieģeļiem iemūrēts gadskaitlis. Ēkai apkārt izpļauts, mājpriekšā ziedēšanu beidz peonijas, pagalmā pāris automašīnu, pa kādam improvizētam stādījumam automašīnu riepās, šķūnīšu rinda. Ciemu ainavā tik ierastos mazdārziņus gan šeit neredz. Spriežam – kaut dzirdēt var tikai apkārtējo lauku šalkoņu un putnus, dzīvība vēl šajā ciemā ir. Pagalmā gan nevienu nemana, nākas patraucēt, klauvējot pie durvīm.
Viens no birzgaliešiem atsaucas. Vārdu vēlējās paturēt noslēpumā, taču pastāstīja, ka mājā pastāvīgi apdzīvoti četri dzīvokļi. Ūdeni namā nodrošina dziļurbums, arī kanalizācijas sistēma ir. Ja Birzgaļu iedzīvotājiem vajag veikalā kādu sīkumu, aizbrauc līdz pagasta centram, Uzvarai. Pamatīgāka iepirkšanās notiek Bauskā. Strādā kur nu kurais – kāds Ķekavā, cits Uzvarā vai dažādās vietās, kur dabū gadījuma darbu. Par mājas un tās apkārtnes uzturēšanu, kā jau ciemos ierasts, iedzīvotājiem jāgādā pašiem, neviens te nebrauc pļaut vai slaucīt.
Par ceļu, kas parasti lauku ļaudīm tā sāpīgākā tēma, lielu sūdzību neesot. Ceļš normāls, varbūt sliktāk tikai lietus sezonā. Ceļus labo arī vietējais lieluzņēmums «Uzvara-lauks», jo brauc pa tiem ar lielo tehniku. Salīdzinot ar Brunavas pusi, šeit ceļi esot ideāli.
Krievgaļi: pompozā veikala liktenis
Pēc dažām minūtēm no pirmā pieturpunkta sasniedzam arī nākamo ceļa mērķi – Krievgaļus. Šoreiz nevajag meklēt autobusu pieturu, lai noteiktu, kur atrodamies. Pie ceļa no etiķkoku, kas tik raksturīgs padomju laika apstādījumu elements, pudura rēgojas paliela būve. Pat pašreizējā, ne tajā labākajā stāvoklī, tā izskatās tik neiederīgi pompoza uz apkārtnes fona kā tāda stikla poga kožu sagrauztā kažokā. Izkārtne, kaut pazaudējusi burtu «i», nepārprotami vēsta, kur esam un ka reiz šeit bijis veikals, nevis kaut kāda tur nieka lauku bodīte. No ceļa puses izskatās, ka ēka lēnām aiziet zudībā, bet košas un draudīgas zīmes tai apkārt liecina – šis ir privātīpašums un ieiet teritorijā aizliegts. Tātad gluži pamesta tā nav.
Stāvot tukšos Krievgaļos uz tukša ceļa, grūti iedomāties, ka reiz te bija, kam šādā tirdzniecības vietā iepirkties un ka veikala mājā bija arī septiņi dzīvokļi un vēl šis un tas.
Citu daudzdzīvokļu māju šajā mazciemā nav, vēl ir tikai dažas apdzīvotas un arī pamestas privātmājas. Pāri ceļam iepretim veikalam puslīdz labi saglabājusies koka ēka, kura varētu būt interneta enciklopēdijā «Vikipēdija» minētā smēde.
Ja liepa Krievgaļu ceļmalā pa gabalu zum no bišu rosības, tad ciems šķiet apklusis pavisam. Nez kur tie 30 «Vikipēdijā» minētie iedzīvotāji palikuši?
Tas liek aizdomāties par paradoksu – jo tuvāk mazciemi novada centram, jo bezcerīgāka izskatās to nākotne. Līdzīgi kā tas bija Rundāles pagastā. Bet tā jau laikam ir – nu ko tu laukos darīsi, ja darba apkārtnē nav un arī brīvu zemju nav. Sanāk vien tāda padārga dzīvošana nepārtrauktā atkarībā no sava privātā transporta.
Tā kā esam pašā Latvijas-Lietuvas pierobežā, aizbraucam arī līdz Krievgaļu–Podžūnu robežpārejas punktam. Jaunas un skaistas tur vienīgi Lietuvas puses informācijas zīmes. Robežpukta ēka pamazām pazūd krūmos un aizmirstībā.
Pograniča: parks ar dārgumiem
Pēc redzētā māc šaubas, vai amizantā nosaukuma mazciemā Pograničā maz būs, ko redzēt.
Bez norādēm jau atkal izbraucam ciemam cauri, attopoties autobusu pieturā, kuru rotā uzraksts «Pogranica» bez mīkstinājuma zīmes. Spriežot pēc pieturas apauguma, daudz sabiedriskā transporta pasažieru šeit ikdienā neuzturas. Bet aiz izravētiem un dārza veltes briedinošiem mazdārziņiem pamanām pelēcīgu, ar ierastajām ciemu balto ķieģeļu būvēm tik kontrastējošu divu stāvu ēku.
Visapkārt plašs un labi kopts mauriņš. Mājas priekšā ņirb puķudobes, tālāk akurātos, gandrīz mākslinieciskos krāvumos žūst malka.
Ikdienas darba gaitās satiekam Edgaru Valtu un viņa vedeklu Lindu Jansoni. Kad prasām, kas Pograničā apskatāms, uzzinām par muižas parku. Edgars visu dzīvi pavadījis Pograņicā (šī nav kļūda, jo tieši tā viņš un citi vietējie dēvē ciemu), un zina daudz stāstu par to. Kopā ar Lindu viņš ar prieku un lepnumu izrāda parka dārgumus – liepu aleju, trīs varenus un skaistus dižozolus. Vēlāk uzzinām, ka parkā aug arī valrieksti, kuriem rieksti gareni, bet tāpat ēdami.
Edgars stāsta, ka vienā no krāšņajiem ozoliem muižkunga meita mīlējusi sēdēt un lasīt grāmatas. Pirms dienas pašvaldība beidzot izpļāvusi atsevišķas parka teritorijas, tāpēc varam aiziet arī līdz muižas laika deju placim, kur pēc tam padomju gados bija ierīkota bišu drava. Edgars atceras, cik daudz vāverīšu kādreiz bijis lazdu alejā. Tagad tās pazudušas, taču parkā joprojām mīt ūpis, pūce, arī stirnu un zaķu ģimenes. Žēl, ka parku izpļauj tikai reizi gadā, kas it kā tiekot darīts dabas aizsardzības nolūkos, jo potenciāli tā varētu būt skaista pastaigu vieta. Karstā vasaras dienā, lielo koku pavēnī ir ļoti patīkami izstaigāt baroneses aristokrātisko apavu mītās taciņas. Edgara vectēvs padomju laikā atbildēja par kapsētu un parku, uzturot abas vietas labā kārtībā. Talkā nākuši arī Pāces skolas skolēni. Žēl, ka mūslaikos ar īstu saimnieku parks nevar palepoties. «Te ir klusi un mierīgi. Paši pastaigājam un galvu izvēdinām,» tā atbild Linda, kad jautājam, vai ikdienā apmeklē parku.
No muižas apbūves saglabājusies mūra klēts, velvēts pagrabs, dārznieka mājiņa. Esošais dzīvojamais nams piebūvēts klāt kādreizējai kalpu mājai. Edgars ļauj ieskatīties klētī un pagrabā. Kad viņš atver klēts vecās durvis, pārsteidz, cik labi saglabājušās iekšējās koka konstrukcijas – sijas, grīda, lūkas, kāpnes uz jumta stāvu. Zem šīfera joprojām stāv arī senlaiku šindeļa jumta segums. Šobrīd klēts, kas tiešām pienācīgi uzturēta, kalpo kā malkas šķūnis mājas iedzīvotājiem. Arī muižas pagrabā vietējie glabā izaudzēto ražu. Tur temperatūra turas zema, tāpēc, piemēram, kartupeļi tikai jūnijā sāk asnot.
Aizejam arī līdz Maučupītei (kartē atzīmētā kā Maučuve). Pa ceļam uzzinām, ka Edgars ir tas, kas Pograničā zālienu uztur pareizajā augstumā (un teritorija nav maza), ka katram iemītniekam te ir dārziņš, kādam arī vistas un bites, par ko parūpēties.
Edgars rāda, kur kādreiz bijusi upītes gultne, bet, kad kolhoza darboņi to iztaisnoja, tā sarukusi pavisam maziņa. Agrāk tajā varēja ķert zivis, tagad to apdzīvo bebri, kas «piepalīdz» sarucināt jau tā vārgo straumi. Padomju laikā no jauna uzbūvēts tilts, jo senais koka bijis katastrofālā stāvoklī.
«Upītes»: skaisti, bet sadzīve kā jau nomalē
Pograničas divstāvu mājā šobrīd pārsvarā dzīvo gados vecāki ļaudis. Neskatoties uz to, iedvesmoties te varētu arī jaunie un spraunie, kā uzturēt apkārtni acīm un dvēselei tīkamu. 2016. gadā māja pat apbalvota konkursā «Bauskas novada rota».
«Upītēs» (tā dēvē šīs mājas) priekšdārziņā saules iesildītas smaržo pujenes, rozes, dienlilijas, ar ziedu bagātību žilbina ilzītes, daudzkrāsainas pulkstenītes, atraitnītes un citas puķes.
Sava dobe te ir arī Antrai Koroļovai. Viņa Pograničā dzīvo kopš 1990. gada. Kad apprecējās, bija dzīvesvietas meklējumos, un tolaik te ierādīts dzīvoklis. Antra piekrīt, ka apkārt tiešām kluss un skaisti, taču ikdienas dzīve nomaļā vietā nav tik romantiska. Veikalu tuvumā nav. Lai iepirktos, aizietu pie ārsta vai apmeklētu pilsētu citās darīšanās, jāaicina palīgā radi un kaimiņi, kuriem ir automašīna. Autobuss no rīta dodas uz Bausku, bet atgriežas tikai vakarpusē. Ko lai visu dienu dara pilsētā, ja neesi miljonārs – ironizē Antra. Kādreiz Pograničā esot piestājuši pat vairāki autoveikali, tagad gan vairs neviens. Taču, pat ja ērtāka šķistu dzīve, teiksim, Uzvaras centrā, vai tad pie mūsdienu cenām pensionārs var atļauties nopirkt tur dzīvokli?!
Cik nu spēki ļauj, Antra vēl rušinās pa dobēm, kūtī esot vistiņas. Arī pārējie kaimiņi audzējot gan kādu kartupelīti, gan puķīti.
Mājā ir deviņi iemītnieki, viens dzīvoklis jau krietnu laiku stāvot neapdzīvots, vēl citā īpašnieki ir, bet pastāvīgi šeit nedzīvo. Labi, ka jau kopš kolhoza laikiem iekšā ir ūdens un ķemertiņš.
Māja reiz celta lopkopēm, jo tuvumā bijusi teļu ferma. Diemžēl arī tajos laikos brāķis nebija reta parādība: māja vasarās piekarsa kā pekle, bet ziemā nevar piekurināt. Pirms dažiem gadiem nācās mājas iemītniekiem izkratīt visu, kas zeķē uzkrāts, jau atkal ar daļu ironijas teic Antra, un pārbūvēt skursteņus, jo tie bija avārijas stāvoklī. Nomainīti arī logi un ārdurvis.
Pašvaldību Pograničā redz vienu reizi gadā, kad atbrauc traktors izpļaut parku. Un tad vēl jāstāv klāt un jārāda, kas pļaujams.
Dodoties prom, vēl aplūkojam, kas aug Antras Koroļovas puķu dārziņā, un par piemiņu saņemam skaistu pildīto pulkstenīšu pušķi. Secinām, ka vietējam svēteļu pārim šogad tomēr trīs, nevis tikai divas atvases, kā iepriekš domāts. Vēlreiz paužam izbrīnu, cik «Upītēs» patīkami un kopti, un prātojam, kāds potenciāls varētu būt muižas parkam. Arī šajā reizē neizpalikām bez pozitīva pārsteiguma, un par to paldies Pograničai. ◆
UZZIŅAI
2021. gadā, kad Latvijā bija pēdējā iedzīvotāju skaitīšana, Gailīšu pagasta mazciemos Birzgaļi saskaitīti 29, Krievgaļi – 30, bet Pograničā (arī Pograņicā, Pograņičē, Pogranicā) – 20 iedzīvotāji.
IZ VĒSTURES
Bauskas muzeja direktors Aigars Urtāns pastāsta, ka Birzgaļi un Krievgaļi līdz pat 1921. gada martam bija nelielas lietuviešu sādžas kādreizējā Kauņas guberņā. No tā laika 15 mājām Birzgaļos un 11 Krievgaļos gan šobrīd nav palicis praktiski nekas, varbūt dažas mājas.
Savukārt Pograniča bija robežmuiža starp Kauņas un Kurzemes guberņām. No tā arī cēlies tās nosaukums. Muižai vairākkārt mainījušies īpašnieki – sākotnēji poļu dzimtas, no 18. gadsimta vācu, tajā skaitā slavenie Grothusi un Fon der Ropi. Pēdējā muižniece bija Ella fon Pfeilicera-Franka. Muiža nebija tik grezna kā Svitene, bet bija kārtīga lauku muižiņa ar vienkāršu arhitektūru. 19. gadsimta sākumā ierīkots tās parks. 1961. gadā muižas ēku nojauca, un tad arī uzcelta dzīvojamā māja.
