Kad tapa Strūbergu daiļdārzs Beibežos, nebija ne tikai dažādu eksotisku stādambrīnumu, bet trūka pat zāliena sēklu un vienkāršu skujeņu stādu. Viss palēnām bija jārada pašiem. Bet tieši tā, caur pašu kļūdām un to labojumiem vairāku gadu desmitu laikā, dārzs kļuvis tāds, kādu saimnieki reiz to bija iecerējuši – ainavisks un vienmēr ziedošs.
Zālienam sēklas vāc ceļmalās
Speciālistiem paredzētā tipveida māja uzcelta 1984. gadā vietā, kur 500 hektāros pletās purvs un tika iegūta dedzināmā un pakaišu kūdra visai republikai. Pēc izstrādes šādā teritorijā auglīga zeme nepaliek, toties ir daudz purvam raksturīgo āderu, uz kurām lāga nekas negrib augt. Arī Strūbergu dārzā ir liels āderu krustpunkts, virs kura saimniece piecpadsmit gadus neveiksmīgi centās audzēt rozes un flokšus.
Tā kā māja uzcelta tādā kā ieplakā, tika atvesta zeme, kas izrādījās ļoti skāba un ierastiem dārza augiem un zālienam nepiemērota. Inese atceras, ka 1985. gadā vispār nevarēja nopirkt zāliena sēklu, tāpēc ievāca to paši ceļmalās un sausās vietās. Tā ar pacietību un neatlaidību ierīkojuši stīgojošās smilgas mauriņu, kurš labi atjaunojas pēc dažādiem postījumiem. Protams, dīga arī nezāles, kuras ar izkapti cītīgi izpļāva, lai ļautu zālei izziedēt un izsēties. Atrasta arī labākā metode cīņai ar sūnu, kurai skābā augsne ļoti patika. Rudenī zāliens tiek nopļauts pavisam īss. Pavasarī no dažus milimetrus īsās kūlas sūnu viegli izgrābt, turklāt to izdedzina arī saule. Rezultātā Strūbergi tikuši pie mauriņa, tik skaista un zaļojoša, ka bijis pat žēl tajā kaut ko rakt un stādīt.
35 gadi eksperimentu
Dārzs tapis tikai pašu spēkiem un pa mazam gabaliņam, jo nebija nedz tādu iespēju, nedz rocības uzreiz uzburt visu gatavu. Tas prasījis vairāk darba, jo bez vienotas vīzijas daudzus augus nācās pārstādīt. Savukārt ieguvums: palēnām ierīkojot pa dobei, varēja novērtēt, cik plašu dārzu vispār būs vēlme un spēks uzturēt. Tāpat tas ļāva izbalansēt, lai kaut kas dārzā zied, sākot no pavasara līdz pat vēlam rudenim.
Inese atzīst, ka nemaz nevēlētos dārzu gatavu vienā dienā, jo iegūtā pieredze esot neatsverama. Viņa no kļūdām nebaidās un atklāti par tām stāsta arī dārza viesiem.
Dobju ierīkošanā un augu izvēlē galvenais palīgs bijusi intuīcija, jo zināšanu nebija un arī informācija tajā laikā bija visai ierobežota. Pēc gadiem izrādījies, ka tā pat ļoti sakritusi ar slavenās ķīniešu mācības par telpas un ainavas organizāciju – fenšui – principiem.
Strūbergu iecere bija veidot ap māju skaistu ainavu, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka tam būs vajadzīgi gadu desmiti, ļaujot kokaugiem pieaugt.
Tā arī ir – pēc 35 gadiem eksperimentu Inese nu var teikt, ka beidzot ir sākotnējā doma sasniegta: «Bija piečubināts raibs, un brīžiem pat gaidīju, kad viss noziedēs, lai varētu elpot. Tad sapratu, ka nav riktīgi ar to, ko domāju un ko daru. Bija viena vieta dārzā, kur sapratu – jā, tā man patīk. Pēc tās pārtaisīju visu tādu, kāds tas ir tagad. Tikai tagad varu teikt, ka ir tāds dārzs, kā man patīk.»
Ideālā proporcija 60:40
Rozēm izbijušajā Beibežu purvā nepatīk, bet ir cita kokaugu grupa, kura šādos apstākļos jūtas lieliski. Inese gan atceras, ka sākumā bija absolūta skujeņu pretiniece, jo tajā laikā pie katras sabiedriskās ēkas bija pa šo augu klājienam. Taču dzīvē sanāca citādi, un labi, ka tā – skujeņi ir skaisti visu gadu.
Visi Strūbergu dārza skujeņi – tūjas, kadiķi – ir pašu izaudzēti no spraudeņiem, jo stādus nopirkt nevarēja. Skujeņu dzinumi atvesti no kāda dārza, ko ceļa malā pamanījuši ekskursijas brauciena laikā. Mājās spraudeņi sastādīti vagā, raugot, kurš izdzīvos un kurš nē. Pastāvīgajās vietās tie izstādīti vēl ļoti mazi, tāpēc bijis grūti iedomāties, cik patiesībā liela vieta tiem kādreiz būs vajadzīga.
Kamēr tūjas un kadiķi bija mazi, Inese daudz eksperimentēja ar vasaras puķēm, aizpildot brīvās vietas. Izmēģinātas praktiski visas, līdz mielēm izzinot to augšanas paradumus. Dārzs izskatījies sasīkumots, un kopskats nebija nekāds. Tad vienā no žurnāliem Inese izlasīja par principu, ka dārzā zālienam jāveido 60 procenti, bet stādījumiem pārējie 40. Kopš tā laikā Strūbergi šo attiecību ievēro un ir pamanījuši – pamainot proporciju, zūd telpiskums un nav vairs tās brīvības, ko piedod mauriņš.
Daudz vieglāk bija veidot stādījumus, kad dārzā jau sāka veidoties karkass, proti, kokaugi bija paaugušies. Tad atlika tik pamatu papildināt un veidot interesantākas krāsu saspēles. Neraksturīgi 80. gadiem dobes tika veidotas pa perimetru, nevis zālienam pa vidu.
Augu sortiments sākotnēji bija plašs, taču palēnām tas atšķirojās. Piecpadsmit lietainās un pēc tam tikpat karstās vasaras ļoti labi parādīja, kā dažādiem augiem klājas nelabvēlīgos laikapstākļos. Turklāt bija ziemcietes, kas pēc noziedēšanas pilnībā zaudēja dekorativitāti. Tagad palikuši stabili augi, piemēram, eiforbijas, kas labi notur ieapaļo formu, zied atkārtoti un nenomet lapas arī ziemā. Priekšdārzam krāsu akcentam izvēlētas arī ziemcietīgās dzeltenziedu rudbekijas, kuras zied līdz pa salam, kombinācijā ar purpura ehinācijām. Ziemcietes tiek stādītas palielās grupās. Inesei patīk, ja ziedējums ir apjomīgs un to var kārtīgi «sadzerties».
100 kvadrātmetru kadiķa
Strūbergu dārza kadiķi ir atsevišķas pieminēšanas vērti. Ierasts tos redzēt kā nelielus ielāpus kopējā dārza audeklā, bet Beibežu dārzā kadiķi izpletušies gluži kā dažāda zaļuma un faktūru paklāji. Viens kadiķis pat aptuveni 100 kvadrātmetru platībā! Tie dārzam piedod īpašu dimensiju – augstāku nekā zāliens, taču tikpat nomierinoši zaļu kā mauriņš. Kadiķi, klājeniskie, kazaku, tā izpletušies trīs, četru gadu desmitu laikā. Ir arī kāds pašu dārzā sakrustojies – no klājeniskā odziņām izaudzis kaut kas pa vidu starp zemsedzēju un spuraināko kazaku. Nav tā, ka par kadiķiem nav jārūpējas. Piemēram, klājeniskais katru nedēļu jāatbrīvo no kosas. Inese ņem soliņu un pa vienai vien lasa ārā nejauko nezāli. Tāpat kadiķi regulāri jāapcērp, jo, ja tiem ļaus vaļu, aizrāpos pa visu dārzu.
Pieradinātā eksotika – juka
Pēdējo gadu modes augs – juka – Strūbergu dārzā aug jau kādus 18 gadus. Ja vien šiem augiem patīk vieta un apstākļi ir labvēlīgi, rezultāts liek elpai aizrauties – lielas, tumši zaļas, mūžzaļas zobenveida lapu rozetes, no kurām gaisā kā strūklaka izšāvies ziedkāts ar daudziem krēmkrāsas zvanveida ziediem. Reiz kā vārgu stādiņu to atvedusi meita no Dānijas, tagad tā ir liela un lekna grupa, kurā šobrīd ir pat 40 ziedkātu.
Inesei patīk, ka juku lapas zaļo augu gadu, neatstājot tukšu laukumu. Arī ziedēšana ir ilga, ļoti labi notur ziedkātus. Lapas nedz apdeg karstajā saulē, nedz apsalst ziemā.
Juku pārstādīšana un pavairošana gan nav viegls uzdevums. Principā, labāk to vispār nekustināt.
Pretēji tam, ko iesaka, Inese jukām lapas uz ziemu nesasien. Viņa iesaka paļauties uz augu, jo jukas, jūtot aukstuma tuvošanos, lapas nolaiž uz zemi, tā apklājot sakņu sistēmu. Ja sola bargu salu zem mīnus 20 grādiem, Inese sasedz jukas ar trīs agrotīkla kārtām.
Pa retam juka tiek arī pamēslota, un pavasarī līdz pat zemei tiek nogriezti izziedējušie puduri, lai būtu vieta jauniem dzinumiem.
Blakus plaukstošajai juku audzei liela dobe atvēlēta pavasara sīpolpuķēm: tulpēm, fritilārijām, krokusiem, erantēm un citām. Sīpolu tur zemē tik daudz, ka tukšo laukumu pat nesezonā nevar apstādīt ar vasaras puķēm. Citos gadalaikos uzmanību šeit piesaista lazda ar mākslinieciski izvītiem zariem. Kad lapas nobirst, zari izskatās īpaši eleganti, un tajos labprāt ziemā ciemojas sīļi, sarkankrūtīši un zīlītes.
Lai visu laiku ir kas ziedošs
Veidojot dārzu, Inese seko līdzi tam, lai dobēs pastāvīgi ir kāda ziedu guba, kas paceļ dārzu. Tā, piemēram, pavasaros daudzkrāsaini izplaukst ceriņi. Viesošanās laikā skaisti ziedēja prāvs puduris vīnoglapu anemoņu. Ne lieti, ne vēji tām nav kaitējuši. Inesei patīk to maigā krāsa un ziedu apjoms. Savu uznācienu sagaidījuši arī flokši, tik lietavas tos izmērcējušas. Inese pārliecinājusies – ja flokšu ziedu čemurus nenogriež, kad tie sāk birt, tajos parādās jauni pumpuri. Bagātīgi zied kokveida hortenzijas, kuras skaistas visās ziedēšanas stadijās.
Dārzs papildināts arī ar skarainajām hortenzijām, lai tās turpinātu ziedēšanas maratonu. Vēlāk rudenī pie mājas saplauks arī mežvīteņu gaiši zilās ziedu kupenas.
Dārza ziemeļpusē
Aiz mājas paveras skats uz saimniecības ēku, kuru Inese kopā ar vīru bez būvniecības pieredzes uzcēla divatā. Kādreiz ēka un arī zemesgabals tās priekšā kalpoja saimnieciskām vajadzībām: tika turēti lopi, audzēti dārzeņi. Tagad terase pie saimniecības ēkas kļuvusi par iemīļotu ģimenes atpūtas vietu. Kad atmodas laikā iegūta vēl papildu zeme aiz saimniecības būves, varēja paplašināt daiļdārzu. Šī teritorija gan bija izaicinoša, jo atrodas ziemeļu pusē un ir noēnota. Rūpīgi bija jāizvēlas ēnmīļi un pret salu izturīgāki augi, jo Beibežos temperatūra ziemā mēdz būt par trīs četriem grādiem zemāka nekā citviet, turklāt salnas te ir biežāk.
Arī šīs dobes agrāk bijušas raibākas, taču nu palicis tas, kas labi izskatās ne tikai ziedot, bet arī pēc ziedēšanas. Tikko kā noziedējusi vīteņhortenzija. Tās pakājē aug papardes un pahisandras – mūžzaļi krūmaugi, kuri jau 17 gadus nav nevienu lapu nometuši. Priekšplānā dramatiskāku noti piešķir zobainās ligulārijas tumšā šķirne. Ārkārtīgi skaisti tā izskatoties, kad metru augstumā izdzen savus dzeltenos ziedus. Šajās dobēs aug arī dažādas hostas – ar lapām mazu trusīšu ausu izmērā līdz milzīgām zilganos, dzeltenos un raibos toņos.
Divu raiblapu ložņu cekuliņa grupu apvienojums izveidojis gandrīz vai upi. Lai cekuliņš vienmēr būtu kupls, Inese izkniebj noziedējušos ziedus ar visu lapu rozeti.
Dārza zemākajā vietā ierīkota arī ūdenstilpe. Tajā no vienas puses drīz spoguļosies dienliliju puduris, kurš nupat kā pārstādīts, no citas – vareni noaugušas izturīgās un ražīgās vīnogas ‘Zilga’ stāvs, kuras pakājē ar krāsu izceļas tumšo kannu un hostu rinda.
Uzņem viesus savā dārzā
Strūbergi ir vieni no retajiem Latvijā, kas savā dārzā aizvien uzņem ikvienu interesentu, parādot un pastāstot to, kā tapis viņu lolojums. Cilvēki pie viņiem brauc iedvesmoties, kā ierīkot jauniegādātās vasarnīcas teritoriju vai lauku mājas apkārtni. Inese un Juris labprāt satiek cilvēkus un parunā par dārza tēmu, kas viņus aizrauj tikpat ļoti kā ciemiņus.
Taču, kā atklāj Inese, – to var tikai tad, ja dārzs ir sirdī un esi gatavs visu laiku darīt. Tas nav kā muzejā, kur eksponātiem tikai ik pa laikam jānotrauš kāds puteklītis. Dārzā darāmais ir katru dienu.
Strūbergi paši nekad nevienam konkursam nav pieteikušies, taču kāds to bija izdarījis viņu vietā, un dārzs Beibežos-17 vairāk nekā desmit gadus ieguva izcilākā Latvijas daiļdārza titulu. Beigās, lai ļautu uzvarēt arī citiem, tam piešķirts īpašais paraugdārza nosaukums.
Inesei un Jurim ir tāds rituāls – kad viss padarīts, viņi apstaigā dārzu vēlreiz. Dara to viņi bieži, turklāt sapratuši, ka līdzi drošs paliek nedrošs jāpaņem vismaz grieznes, jo vienmēr kaut ko vēl var mazliet piegriezt. ◆
