Detalizēti emocionāls aculiecinieces dienasgrāmatas stāsts, bēgļu patiesais skaits, zemessargi pirms strēlniekiem, 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks, Zemgales pilsētas nozīme militārajā stratēģijā, – tik daudzpusīgu ainu ar attēliem, kartēm, shēmām ilustrētā stāstījumā Rātsnamā ceturtdienas, 31. jūlija, vakarā uzzīmēja pieci vēsturnieki kārtējā vēstures lasījumā «Bauska – 1915», kas bija veltīts Pirmajam pasaules karam.
Bauskas muzeja direktors Aigars Urtāns ievadā uzsvēra, ka tieši 31. jūlijā apritēja 110 gadi, kopš Bauskā Pirmā pasaules kara gaitā ienāca vācu karaspēks.
Latvijas Universitātes (LU) profesors Ēriks Jēkabsons vēsturiskajos avotos noskaidrojis, ka tolaik stipri pārspīlēts latviešu bēgļu skaits, kas no tā laika krievu cariem pakļautās Kurzemes guberņas kara dēļ devās svešumā. Oficiāli joprojām dominē skaitļi 800–850 tūkstoši, taču Ē. Jēkabsons atradis pamatojumu, ka patiesībā latviešu bija par pusi mazāk. Nesakritību pamatā ir gan pirmskara vācu tautskaites nepilnīgie dati, gan apstāklis, ka tā laika ziņotājs Vilis Olavs bija pieskaitījis arī citu tautību bēgļus, kuri tolaik Latvijas teritorijā bija atbraukuši kā strādnieki rūpnīcās, kā arī evakuētos no pilsētām, lai saņemtu lielākus pabalstus no cara valdības.
Tomēr arī precizētie dati rāda – latvieši ir vienīgā nācija Eiropā, kura nav atguvusi 1914. gada skaitliskos rādītājus, uzsver Ē. Jēkabsons. «Norvēģu bija tikpat, cik latviešu, bet viņu skaits tagad ir 5–6 miljoni, taču mēs esam uz iznīkšanas robežas,» secina vēsturnieks, «Latvija Pirmajā pasaules karā zaudēja 27% iedzīvotāju, bet ne visi bija latvieši.»
Vēl neizpētīta tēma ir arī patiesais bēgļu skaits no Bauskas, un LU profesors uzteic vietējos vēsturniekus Zemgalē, kuri sākuši izzināt novadu avotus.
Kara muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis aprakstīja Daugavgrīvas zemessargu bataljonu, no kura daļa kļuva par latviešu strēlnieku pulku kareivjiem. Pamatā tam bija Daugavpils cietokšņa zemessargu darba rota.
«Tie bija strēlnieki pirms strēlniekiem,» raksturoja vēsturnieks, «zemessargi sākumā bija atbalsta vienības, kam uzticēja būvēšanu un saimnieciskus darbus. Kad cariskā Krievija 1914. gada 31. jūlijā izsludināja mobilizāciju, arī zemessardzes bataljonu iesaistīja militārās darbībās.»
Starp bataljona zemessargiem bijuši 90 Bauskas apkaimes vīru. Viņu zināmākā kauja ir dalība cīņās par Jelgavu 1915. gadā. D. Dedumieša izpēte liecina, ka sadursmēs cietuši zaudējumus, kas gan vairāk bijuši krievu armijas vadītāju neveiksmīgās stratēģijas dēļ, jo latvieši izcēlušies ar cīņas sparu un apņēmību. Starp zemessargiem 73 saņēma Svētā Jura krustu – augstāko Krievijas impērijas militāro apbalvojumu par varonību, daži pat divas un trīs reizes. Novembrī bataljonu likvidēja, ieskaitot latviešu strēlnieku bataljonos.
Ziemassvētku kauju muzeja sabiedrības izglītības projektu vadītājs Gatis Ozoliņš raksturoja latviešu strēlnieku pulku izveidošanu cariskajā armijā, sīkāk skaidrojot 7. Bauskas bataljona vēsturi. Pilsētu Tukuma, Bauskas un Valmieras vārdi pulkiem piešķirti no novadiem, lai tie skanētu līdzīgi krieviski un latviski. Tāpēc nav izvēlēta Mītava, kā tolaik sauca Jelgavu, jo šo vārdu krievi neatzina.
Starp novadu karavīriem bijusi sāncensība un apcelšanās, Bauskas pulka strēlniekus, kuru vidū bija arī daži baušķenieki, tukumieši apsaukājuši par «žīdiem» un sākumā izsmējuši kā kaujās mazāk pieredzējušus. Kaut arī cara armijas pavēlniekiem bija bažas par atsevišķu latviešu pulku veidošanu, jo latvieši impērijā bija zināmi kā lieli buntavnieki no 1905. gada, viņu kaujas spējas bija liels ieguvums. Savukārt latvieši paši, starp kuriem bija arī igauņi un lietuvieši, jau sāka lolot ideju par neatkarīgu nāciju, tāpēc liela nozīme bija strēlnieku pulku spēcīgajiem komandieriem.
Bauskas pulka svarīgākās kaujas Latvijas teritorijā notika 1916.–1917. gadā, viņi piedalījās arī Ziemassvētku kaujās.
Cilvēciski aizkustinošākais vēstījums bija «Zelmas Loding, dzimušas Drenger», alus darītavas īpašnieka Bruno Lodinga sievas, dienasgrāmatas lasījums par Bauskā 1915. gadā krievu un vācu varas maiņas laikā piedzīvoto, ko tulkojumā no vācu valodas sniedza Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs Raitis Ābelnieks. Sadzīviskās ainas, ilustrētas ar tā laika fotoattēliem, sniedza smalku, aizraujošu vēstījumu par pilsētas ģimeņus ikdienu un satricinājumiem, mainoties varām, plūstot bēgļu straumēm un pašiem mēģinot saglabāt stabilitāti un cilvēcību.
Kaut arī ne tuvu tik traģiski, bet dziļāku jēgu detalizētajam ikdienas notikumu pierakstam piešķīra klausītāju līdzjūtība ukraiņiem, kuri mūsdienās piedzīvo militāru agresiju. Ir acīmredzami, ka civiliedzīvotāji karadarbībā cieš tikpat smagi kā karavīri, ierastā sadzīve un drošība ir izpostīta, nav pārliecības par nākamo dienu un pat izdzīvošanu.
Savukārt militārais vēsturnieks Ēvalds Krieviņš, atvaļināts pulkvežleitnants, raksturoja Bauskas nozīmi kā Pirmā, tā Otrā pasaules kara militārajā darbībā, skaidrojot, ka pilsēta bija svarīgs atbalsta punkts vāciešu ceļā uz Rīgu un Daugavu. Ē. Krieviņa vēstījumu detalizēti ilustrēja paša veidotas shēmas ar vācu un krievu imperiālās armijas vienībām, sastāvu, spēku samēru, kartes ar frontes līnijām un karaspēka daļu virzību.
Eksperts uzsvēra, ka Pirmais pasaules karš sniedza milzīgu pieredzi vācu ģenerāļiem, tika pirmo reizi izmēģināti zibenskara uzbrukumi, kas ļāva gūt panākumus Otrā pasaules kara sākumā. Savukārt krievu armijas ģenerāļi tika iznīcināti Staļina represijās, tāpēc padomju armijai Otrā pasaules kara sākums nepavisam nebija sekmīgs.
Vēsturnieki uzsver – Pirmais pasaules karš ir tikpat kā neizpētīts, jo padomju režīms to nicināja kā kapitālistu karu. Tikai nesen baltiešu pētnieki tikuši pie tā laika avotiem Vācijā un Krievijā, un agresorvalstī militārie arhīvi jau slēgti.
Taču karu izpēte ir svarīga. Pagājušajā vasarā apmeklēju Medumu Pirmā pasaules kara muzeju, kas saņēmis tūrisma nozares balvu. Muzeja izveidotāja un gide Miropija Petkune uzsvēra: «Mans galvenais mērķis ir parādīt jaunajiem cilvēkiem, ka karš ir necilvēcīgs. Visas problēmas jārisina sarunās, jo karot ir šausmīgi. Var domāt – kāpēc stāstīt par karu, ja tas Ukrainā jau notiek? Tiklīdz cilvēki aizmirst kara patieso seju, tas atkārtojas. Atgādinot un liekot to saprast, mēs varbūt varam panākt, ka tas neatkārtojas.»
Stāstījumi Bauskas rātsnamā bija aizraujoši un faktiem bagāti, liecinot par vēsturnieku dziļo izpēti un vēlmi sniegt iespējami vispusīgu, patiesu un cilvēcīgu ainu. Lasījumus klausījās ap 30 interesentu. A. Urtāns pauda prieku par kuplo klausītāju pulku un pavēstīja, ka lasījumi turpināsies – nākamais plānots ap valsts dzimšanas dienu.
