Ceļā ar rūgstošas maizes smaržu (1)

Represijās cietušos tautiešus pieminam arī Ziemassvētku mēnesī decembrī – pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena ir Latvijas atceres un atzīmējamā diena decembra pirmajā svētdienā.

«Bauskas Dzīve» tikās ar vienu no represētajiem, kuru izsūtīja no dzimtenes, kad viņai bija vien septiņi gadi, – ar Irmu Ābeltiņu.

Paņēma skaita pēc…
Skaistkalnietes Irmas Ābeltiņas ģimeni represēja 1949. gada 25. martā, – tad, kā minēts, meitenei bija tikai septiņi gadi. Rīts bijis kā jau marta šķīdonī, pelēks un drēgns, līdzīgs tam, kādu negaidīti pieredzam šajos Ziemassvētkos. Mājās kurināta maizes krāsns, un miltu malums jau iejaukts rūdzis abriņā. Irmas mamma Anastasija gatavojās cept maizīti.

Pēkšņi pagalmā iebraukusi kravas mašīna ar krievu karavīriem, daži palikuši laukā, trīs ienākuši mājā un pavēlējuši taisīties ceļā. Irma atceras, ka svešinieki, sastopoties ar pārsteigtajiem un apjukušajiem mājiniekiem, sākuši skaidrot, lai ņem līdzi visu iespējamo: «Tur dzīvot vajadzēs, tur nekā nebūs!» Irma stāsta: «Izskatījās, ka zaldāti bija šiem apstākļiem cilvēcīgi. Paši atvēra skapi un lielākā gultas maisā grūda visu, kas bija pa rokai, teikdami, ka tur būs ļoti auksti, drēbes vajadzēs, ēdienu vajadzēs. Lai ņem vismaz graudus, ja nekā cita nav. Bet graudi smagi, cik paņemsi? Klēts bija patālāk no mājām, bet krievi palīdzēja maišeli atnest un ielika auto kravas kastē mums līdzās.»

Irmu kopā ar vecākiem, Ana-stasiju un Mārtiņu Šteinbergiem, veda uz Vecumnieku dzelzceļa staciju. Vecmammu un vectēvu, Annu un Andreju Šteinbergus, paņēma Kurmenē, turpat arī Irmas tēva māsu ar diviem bērniem. Visi nonāca vienā vilcienā. Irma teic: «Mums nebija ne lielu māju, ne citas mantības, paņēma skaita pēc. Stacijā uzradās tēva «draugi», kas pavadīja ar vārdiem: «Tu neatgriezīsies!...»»

Sibīrijā – pēckara bads un nabadzība
Ceļš aizvedis uz Omskas apgabalu. Tur, kā zināms no dažādu aculiecinieku stāstītā, jau 1937. gadā plaši apdzīvotās latviešu kolonijas bija «iztīrītas» no turīgākajiem un izglītotākajiem, bet krievu sādžās valdīja pēckara bads un nabadzība. Divu nedēļu garajā ceļā mirušos izmeta no vagoniem turpat dzelzceļa malā.

Nometinājuma vieta Šteinbergiem bija Omskas apgabala Pavlogradas rajona Šmidovkas ciems. Septiņgadīgo Irmu kopā ar ģimeni mīnus trīsdesmit grādu salā iedzina barakā, Irma ar mazāko māsiņu Austru iekārtotas siltākajā vietā uz mūrīša.

Tā pārlaista pirmā bargā Sibīrijas ziema. Ciemā bijuši apmēram viena vecuma bērni, bet tautību ziņā sastāvs raibu raibais. Kad sagaidīts pavasaris, pieaugušie lēmuši, ka vajadzīgs pašiem savs kaktiņš. No māliem un salmiem sagatavoja masu un izveidoja ķieģelīšus mūrēšanai. No tiem Šteinbergi uzbūvēja savu būdiņu. Krāsniņu kurināja gan ar žagariņiem, gan ar izkaltētiem govju mēsliem. Irma atceras, ka siltumam bijusi maizes vērtība. Reiz, ogles taupot, krāsns šīberis aizšauts par ātru, un mamma Irmu un māšeli pēdējā brīdī izglābusi no dūmiem un tvana.

Ēdiens bija trūcīgs, bet darbs kolhozā smags. Vecāki iztikai turējuši gotiņu, teliņu kāvuši ziemai, gaļa sasala un pietika ilgākam laikam. Kad izdevās iekopt kādu zemes stūrīti, tā deva dāsnu ražu, izauga gan kartupeļi, gan labība. No Latvijas daudz palīdzējusi mammas māsa Lūcija, viņa regulāri sūtījusi paciņas, un par tām bijis neizsakāms prieks. Svešumā tas nozīmējis tik daudz