Pēdējo reizi ar Edvīnu Zariņu redzējāmies pagājušajā otrdienā. Braucu uz skolu pēc meitiņas, un viņš sēdēja autobusu pieturā pretī Bauskas 2. vidusskolai. Pēc mirkļa, stūrējot atpakaļ, vēlreiz ieskatījāmies viens otram acīs un samājāmies. Esmu pārliecināts, ka nekas nenotiek tāpat vien, maza nejaušība var ļoti ietekmēt notikumus un pat dzīvi…
Skolas izlaidumā un ballītēs
Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū kopā ar Jāni Krieviņu nodibinājām grupu. Viņš spēlēja basu, es – sintezatoru, taču mums trūka pastāvīga ģitārista. Bija vairāki kolēģi, bet viņi ne vienmēr varēja spēlēt. Kādu dienu piezvanīja Nora (Nora Trasūne – red.) no kultūras nama un sacīja, ka Pilsrundāles vidusskolā vajag nospēlēt izlaidumu. Abi ar Jāni spriedām, ka jāmeklē kāds variants, zvanīju uz kultūras namu Elmāram (Elmāram Jirgensonam – red.), klāstot savu bēdu stāstu. Elmārs ieteica: «Uzzvani Zaram, viņš točna ir brīvs.»
Ar drebošu roku ņēmu telefonu un zvanīju Edžum (Edvīnam Zariņam – red.), stādījos priekšā un teicu, ka varam piedāvāt spēli. Tas bija 1995. gada jūnijs. Vaicāju, vai meistars piekrīt šādai avantūrai. Edžus bija ar mieru. Norunātajā laikā bijām pie viņa un braucām spēlēt. No sajūsmas, ka ir iespēja spēlēt kopā ar tādu mākslinieku, bijām svētlaimē.
Pēc spēles Edžus sacīja: «Zēni, jūs man netraucējat, jums ir interesants repertuārs (tolaik spēlējām gan šlāgerus, gan kaut ko no Ērika Kleptona – M. R.). Varam uzspēlēt vēl kādreiz, ja sanāk! Tā aptuveni gadu Bauskas apkārtnē spēlējām ballītes. Diezgan regulāri nedēļas nogalēs muzicējām kafejnīcā «Mūsa».
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.