Eiropas dārza etalons – viegli kopjams un ar sausumizturīgiem augiem (1)

Bauskas novada dārzkope iepazīstina ar aktuālajām dārzkopības tendencēm

Dārzkope Sandra Marcinkēviča, kura Skaistkalnes pagastā saimnieko dārzniecībā «Dobītes», nupat apmeklējusi vienu no Eiropas stādaudzēšanas centriem – Vāciju. Tur četrās dienās redzētas gan nelielas ģimenes dārzniecības, gan lielie dārzkopības centri un pat pētniecības institūts. Lūdzām viņu pastāstīt par pārmaiņām un aktuālo dārzkopības industrijā.

Tendences nemainīgas vairākus gadus
Sandra atklāj, ka kopumā lielās tendences Eiropā dārzkopības jomā nemainās jau kopš 2019. gada. Tās tikpat labi bija vērojamas arī pērn, kad viņa Nīderlandē apmeklēja lielāko nozares izstādi «Floriade», kas notiek reizi desmit gados un ierāda ceļu nākamajai desmitgadei. Joprojām aktuāls ir viegli kopjams, ko angliski dēvē par «low-maintenance», dārzs. Līdz ar to Eiropā cieņā ir mazi, kompakti augi, kuriem lapojums neliels, izteiktāki ziedi un izturīgāki kāti. Sandra salīdzina, ka mums gan joprojām patīkot kuplums un lielums – mazās formas nebūt nav tik populāras. Daudzgadīgajiem augiem svarīgi ir tas, lai tie ir dabiski slimību izturīgāki, lai kukaiņi tiem «met līkumu».

Pēc vairākus gadus piedzīvotā karstuma lielā cieņā Eiropas dārzos un apstādījumos nu ir tie augi, kuri ir ūdens mazprasīgi. Sandra varēja aplūkot, kā vienā no Vācijas pētniecības institūtiem, kur tiek pārbaudītas jaunās šķirnes pirms to laišanas tirgū, starp daudziem citiem izpētes virzieniem tika verificēts, kā augi uzvedas un kāda tiem ir izturība normāla ūdens daudzuma apstākļos un tad, ja tas tiek samazināts.

Pārsteigumi izpaliek
Sandra uzsver, ka stādaudzētavas īpaši ar savu šīs sezonas sortimentu nepārsteidza, bet varbūt tāpēc, ka jau iepriekšējos gados daudz interesanta redzēts, piemēram, dzeltenās petūnijas. Pārsvarā kā jaunumi tiek piedāvāti uzlabotas esošās šķirnes, kas labāk pielāgojas ekstrēmiem apstākļiem. Teiksim, begoniju šķirne, kas principā jau zināma, taču uzlabotā labāk iztur karstumu un sausumu.

Stagnācija, Sandrasprāt, iestājusies garšaugu piedāvājumā. Pērn vienā dārzniecībā bija izdevies nopirkt retumu – rožu timiānu. Diemžēl tas aizgāja bojā, taču šoreiz aizvietotāju atrast nevarēja. Protams, Sandra nopirkusi arī kādu papildinājumu savai kolekcijai. Kā piemēru viņa min daudziem jau labi zināmās aromātiskās citronverbēnas radu apelsīnverbēnu, kas maigāka par citronīgo. Tāpat tiks iepazīts līdz šim vēl nezināmais sieraugs.

Robežas pazūd
Vasaras puķēm košās krāsas aizvien ir aktuālas. Taču nav tā, ka kāds konkrēts krāsu tonis būtu modīgāks par citiem. Pārsvarā dominē divu veidu tendences – vai nu tie ir monotoņu stādījumi, proti, puķudobes ar vienas krāsas, piemēram, zilās, dažādām niansēm, kas izskatās ļoti gaumīgi, vai arī ļoti koši stādījumi. Vērojama atgriešanās pie mežonīgā, brīviem stādījumiem, bez konkrētām robežām, kuros tiek miksēti garšaugi ar ziemcietēm un viengadīgajiem augiem. Sandra uzsver, ka mēs Latvijā vēl diezgan stingri turamies pie tradicionālās apstādījumu estētikas, kur konkrēti laukumi apstādīti ar tādu klasiku kā begonijas, leduspuķes, samtenes, taču arī pie mums aizvien vairāk ienāk jaunās vēsmas. Tiesa, dažkārt eksperimenti ir arī neveiksmīgi, jo savvaļīgo izskatu, vienkārši iesējot pļavu ziedu maisījumu, nemaz tik veiksmīgi nevar iegūt.

Tāpat Sandrai un arī citiem viņas Latvijas kolēģiem, ar kuriem kopā būts Vācijā, iepatikās, ka pilsētas apstādījumos kā mulča izmantota šķelda, nevis tradicionālā priežu miza. Pārsteidzoši bijis redzēt arī mulčējumu no sīki sasmalcinātiem māla podiem, ķieģeļiem un dakstiņiem.