Biruta Grantiņa Dāviņu pagastā atzīmēs 70 gadu dzīves jubileju un 50 darba gadus; atceras un min labos cilvēkus, ko sastapusi dzīves ceļā
Bauskas novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas direktore Biruta Grantiņa šogad atzīmē 70 gadu jubileju. Lai arī vēl vidusskolas pirmajos gados domājusi par lauksaimniecību, tomēr izvēlējās sportu un šajā jomā novadā strādā jau vairāk nekā 50 gadus.
Sporta nozares pārstāves paveiktais ir augstu novērtēts gan valsts, gan Eiropas mērogā. Vēl Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas laikā saņemts apbalvojums «Darba teicamnieks tautas izglītības darbā», savukārt 2015. gadā piešķirts Eiropas Vieglatlētikas asociācijas Sieviešu līderības apbalvojums un 2018. gadā – Latvijas valsts apbalvojums «Atzinības krusts».
Dzimusi ziedu laikā
Dzimtā puse savulaik bijusi Bauskas pagasta, tagadējā Codes pagasta Eriņu mājas. Piedzimusi 1953. gada 23. aprīlī. «Mamma stāstīja, ka laiks esot bijis ļoti smuks. Braucot mājās no slimnīcas, ziedēja ķirši un plūmes,» atceras jubilāre. Emīlijas un Voldemāra Rigastu ģimenē tad jau bija vecākais dēls Arvīds, vēlāk piedzima jaunākais dēls Laimonis.
Tēvs bija spēcīgs vīrs, augumā gandrīz divi metri, ar zelta rokām. «Ģimenē mums neviena tik gara nav. Varbūt mazmazbērnos gēni pamodīsies,» saka B. Grantiņa. Tēva prasmes viņam palīdzēja izsūtījumā, viņš bija atbalstījis nacionālās kustības dalībniekus ar degvielu, un bija cilvēki, kas nodeva viņu un vēl divas personas. Tomēr tur izdevās izdzīvot un atgriezties ātrāk mājās.
Sava spartakiāde
Ar sportu ir saistītas daudzas bērnības atmiņas. Biruta mācījās Vecsaules pamatskolā – turpat, kur tēvs. «Vecsaules skolā bija ļoti labs sporta skolotājs Kārlis Dzilna. Prata ieinteresēt bērnus. Bija skaistas skolas spartakiādes, ar līnijām, atklāšanu un apbalvošanu. Tie bija tādi svētki skolā, un gribējās tādus svētkus mājās,» stāsta jubilāre.
Kad mācījās 4. klasē, mājās rīkoja vietējo spartakiādi. Kopā ar brāli nedēļas garumā gatavojās – raka skrejceļu, tāllēkšanas bedri, ierīkoja dažādu sacensību sektorus, zīmēja diplomus, kurus saņēma sacīkšu dalībnieki. Dažam no tā laika dalībniekiem šie diplomi vēl aizvien saglabājušies. Māte toreiz smējās – ja liktu izrakt to visu, tad diez vai bērni darītu, bet, kad pašiem gribējās, tad cita lieta. Raka tā, ka rokas bija tulznās. Tēvs ar palīgiem atveda smiltis un piebēra tāllēkšanas bedri. «Iespējams, gribējās arī pašai sevi parādīt, ka varu uzorganizēt pasākumu, citus noskriet un uzvarēt. Tiešām gribējās pierādīt, ka es kaut kas esmu,» atceras jubilāre. Viņa atzīst, ka rakšana bija ierasta lieta. Izraka pat bedri kā bunkuru – izjūtas vēl aizvien bija kā pēckara gados, un bija doma, ka slēpsimies, ja nāks kāds ienaidnieks.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.