Jūtu, ka šeit esmu vajadzīgs; Īslīcietis Vents Rāviņš devies karot Ukrainas pusē

Krievijas iebrukums Ukrainā un okupantu karaspēka pastrādātie kara noziegumi pret miermīlīgiem iedzīvotājiem mudinājuši vairākus Latvijas iedzīvotājus pievienoties Ukrainas aizstāvjiem, arī īslīcietis Vents Rāviņš nav spējis būt vienaldzīgs un devies karot Ukrainas pusē.

Stobrus pazīst
«Man bija noriebies lamāt televizoru un katru dienu bezpalīdzīgi noraudzīties uz visām tām šausmām, ko piedzīvo nelaimē nonākušie ļaudis. Es nevarēju mierīgi – rokas klēpī salicis – nosēdēt. Bezdarbība nav priekš manis, jo tad jākļūst aklam un kurlam! Grēks ir nedarīt, ja var kaut ko izdarīt! Mantu vākšana humānajai palīdzībai man tā īsti nepadodas. Tāpēc nolēmu, ka pats ar savu spēku un prasmēm varu līdzēt cīņā ar okupantu karaspēku,» savu lēmumu doties palīdzēt nelaimē nonākušajai Austrumeiropas valstij pamato V. Rāviņš, piebilstot, ka grūtāk bijis pārliecināt ģimeni par šī nodoma pareizību. Līdz pēdējam brīdim mājinieki tā arī nav ticējuši, ka Vents runā patiesību par braukšanu uz fronti. Aizverot aiz sevis dzīvokļa durvis Īslīces pagasta Rītausmās un pazūdot no horizonta, sacītais beidzot tika apjausts.

Vents par sevi stāsta atturīgi, norādot, ka savās biogrāfijas dzīlēs nevēlas ievest. Viņš atzīst, ka ir bijis saistīts ar Latvijas armiju, taču detaļās neieslīgst. «Ir dienēts, ieročus pazīstu. Esmu rezervists, armijas štelles man vienmēr ir patikušas,» atklāj 40 gadus vecais īslīcietis un pastāsta, ka pēdējos gadus pavadījis, iztiku pelnot Skandināvijā.

«Neslēpšu, gribas jau to lielo čunguru saraust un tad brīvi uzelpot. Latvijā viss atduras teicienā – laime nav naudā, bet tās daudzumā,» atzīst V. Rāviņš. Viņš gan nenosauc, cik lieliem jābūt uzkrājumiem, lai varētu bezrūpīgi dzīvot. «Man tās vēlmes nav tik eksotiskas, nealkstu pēc Meksikas vai Maldivu salu laiskajiem kūrortiem, uz «Gucci» tupelēm vai «Lui Vuitton» somiņām arī neesmu kritis, «brendošanās» nav priekš manis. Ja māk dzīvot, var iztikt arī ar minimumu. Tagad visu inflācija «noēd», taču nebūtu slikti, ja algas Latvijā būtu milzīgas kā Norvēģijā, bet elektrība maksātu nieka dažus centus kā Ukrainā,» prāto V. Rāviņš.

Kopā ar latviešiem
Uz Ukrainu devies 28. martā, no Īslīces pagastmājas viņu paņēma brīvprātīgie, kas veduši humānās palīdzības kravu, braukuši taisnā ceļā uz Ļvivu, kur apmeties pie kādas ukraiņu ģimenes, kas tur rūpi par palīdzības koordinēšanu. Pēc dažām dienām, tādās pašās drēbēs kā atbraucis, Vents nonācis brīvprātīgo bataljonā «Karpatskaja Sič», kurā jau bija iekārtojies politiķis no partijas «Konservatīvie» Juris Jurašs un vēl trīs latvieši – Gundars Kalve, Leitis un Jenots. V. Rāviņš paskaidro, ka nosauktajiem diviem pēdējiem vīriem tās ir iesaukas. Arī pats sev tādu izvēlējies – Fantoms, saīsinājums no Fantomass. «Karā īstie personvārdi netiek izmantoti, lai vieglāk būtu sazināties, lieto segvārdus,» skaidro V. Rāviņš. Pie armijas apģērba, sākotnēji gan ne pilnā komplektācijā, ticis bataljonā, bruņuvestes latvieši dabūjuši pēdējā dienā, jau izbraucot uz pozīcijām frontē.