Toreizējais Latvijas Republikas Pagaidu valdības vadītājs Kārlis Ulmanis un iekšlietu ministrs Miķelis Valters 1919. gada 20. martā parakstīja noteikumus par aizsargu nodaļām pagastos. Tāds bija sākums Latvijas Aizsargu organizācijai, kas bija lielākā starpkaru perioda masu organizācija, kam ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē.
Obligāts kārtības sargu pienākums
Sākotnēji aizsargu dienests bija obligāts (bezatlīdzības) visiem 18 – 60 gadus veciem lauku mantīgajiem vīriešiem (tādiem, kam piederēja nekustamie īpašumi laukos), un šāda pašaizsardzības dienesta izveide tolaik bija nepieciešamība, jo Latvijas valsts nacionālās armijas vienības bija nodarbinātas militāriem uzdevumiem, 1918. gada decembra sākumā izveidotais policijas dienests bija mazskaitlīgs – katrā pagastā bija tikai viens vai divi policijas kārtībnieki, bet laukos bija nelabvēlīga kriminogēnā situācija un augsta noziedzība.
Bauskas apriņķis Pagaidu valdības kontrolē nonāca 1919. gada maija beigās, un visā apriņķī saistoši kļuva minētie 1919. gada 20. marta noteikumi – to atgādināja gan iekšlietu ministra 1919. gada 21. jūlijā Bauskas apriņķa priekšniekam izsūtītais apkārtraksts, gan 1919. gada 8. augustā Augškurzemes kara apgabala priekšnieka Dārznieka un komandanta Duddes parakstītais apkārtraksts par aizsargu dienesta veidošanu.
Vecmuižas pagasta aizsargu nodaļa, kam bija jāuzrauga astoņi apsardzības iecirkņi, tika izveidota 1919. gada 28. augustā. Sākotnēji tajā bija 71 aizsargs, kas pagasta teritorijā sāka palīgpolicijas funkciju veikšanu. Vāji bruņoti (pirmajiem nodaļas aizsargiem visiem kopā bija tikai piecas šautenes, bet salīdzinājumam – 1940. gadā, kad pagasta aizsargu nodaļā bija 70 aizsargi, viņu bruņojumā bija viens automātiskais ierocis (ložmetējs) un 49 šautenes), aizsargi organizēja posteņu un patruļu dežūras, apsargāja ceļus, tiltus, dzelzceļa posmus un citas vietas, cenšoties uzturēt kārtību, apgrūtinot noziedzīgu personu darbību vai nepieciešamības gadījumā apkarojot to grupas (bandas). Par pirmo Vecmuižas aizsargu nodaļas priekšnieku kļuva A. Lācis, kurš šo amatu pildīja līdz 1921. gadam. Savukārt pēdējais aizsargu nodaļas priekšnieks Ansis Pilskalns, kurš dzimis 1913. gadā un pagasta aizsargus vadīja no 21. gada 10. decembra, bija viens no jaunākajiem nodaļu komandieriem visā Bauskas aizsargu pulkā.
Beidzoties Neatkarības karam, situācija noziedzības jomā valstī joprojām bija nelabvēlīga, tomēr 1921. gadā aizsargu dienests tika pārkārtots uz brīvprātības principiem un sākās tā militarizācija, saglabājot aizsargiem arī kārtības sargu funkcijas. Piemēram, kad 1935. gada 7. jūlijā Bauskā notika novada dziesmu svētki, par vispārējo kārtību tajos rūpējās aizsargi, bet aizsargu komandieriem visa Bauskas apriņķa teritorijā bija jāorganizē satiksme nokļūšanai Bauskā – par satiksmi no Vecmuižas bija atbildīgs 5. rotas komandieris Manfreds Timmermanis.
Aizsargu dienesta reglaments noteica, ka jebkura aizsarga pienākums gan dienesta pienākumu pildīšanas laikā, gan ārpus tā ir novērst iespējamos likumpārkāpumus. Šajā sakarā interesants notikums ir aprakstīts kādā no 1931. gadā iznākušā laikraksta «Uz Nākotni» numuriem. Tur ziņots par restorānā Rīgā, Tērbatas un Dzirnavu ielas stūrī, notikušo incidentu. Šajā restorānā kādā naktī dzīrojuši vairāki armijas virsnieki un karavīri. Kad visi bijuši stiprā reibumā, viņu starpā izcēlies strīds. Tā laikā virsnieka vietnieks Artūrs Bērziņš izrāvis pistoli un, to gaisā vicinādams, draudējis pretiniekam. Atbilstoši minētajam aizsargu dienesta reglamentam strīdnieku nomierināšanā iejaucies turpat restorānā esošais Vecmuižas aizsargu nodaļas priekšnieks Kārlis Akermanis. Izcēlies kautiņš, un, kā rakstīts laikrakstā, «restorācijā gāzušies galdi, krēsli, plīsuši trauki, virsnieka vietnieks Bērziņš aizsargu priekšniekam Akermanim sīvi pretojies un nav gribējis ieroci atdot. Ieroča dēļ izcēlusies cīņa, kurā gājis vaļā šāviens. Tas laimīgā kārtā nav prasījis Akermaņa dzīvību, bet lode tikai skārusi viņa galvas ādu». Pēc notikušā tika sākta izmeklēšana, nav īsti zināms, ar ko tā beidzās, bet Vecmuižas aizsargu priekšnieks K. Akermanis saņēma 13. Bauskas aizsargu pulka komandiera Kriša Grēbera pateicību par priekšzīmīgu dienestu.
Pēc aizsargu dienesta militarizācijas 1922. gada beigās pagastu nodaļas sadalīja vados un apvienoja rotās un bataljonos. Visas Bauskas apriņķa pagastu aizsargu nodaļas apvienoja vienā teritoriālajā vienībā – 13. Bauskas aizsargu pulkā, par kura pirmo komandieri kļuva apriņķa priekšnieks (Iekšlietu ministrijas ierēdnis) Kārlis Berķis, Latvijas armijas ģenerāļa Krišjāņa Berķa brālis. 1924. gada 13. jūlijā Valsts prezidents Jānis Čakste 13. Bauskas aizsargu pulkam pasniedza karogu. Vecmuižas aizsargu nodaļa kopā ar Stelpes pagasta aizsargu nodaļu tika iekļauta otrā bataljona piektajā rotā. Par piektās rotas pirmo komandieri kļuva tā brīža Vecmuižas pagasta aizsargu nodaļas priekšnieks Andrejs Sodums. Arī vēlākajos gados piektās rotas komandiera amatā bija Vecmuižas (kopš 1940. gada – Vecumnieku) aizsargi Mārtiņš Grikovskis, Arvīds Tērauds, Jānis Šņoriņš un Manfreds Timmermanis.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
