Lasu avīzēs par to, ka lauku ļaudīm valsts šogad iedalījusi lielāku naudu subsīdijām. Pirmajā brīdī nopriecājos, bet, iedziļinoties jaunajos noteikumos, tomēr paliku apbēdināta.
Lasu avīzēs par to, ka
lauku ļaudīm valsts šogad iedalījusi lielāku naudu subsīdijām. Pirmajā brīdī nopriecājos, bet, iedziļinoties jaunajos noteikumos, tomēr paliku apbēdināta. Mazajiem zemniekiem jāķepurojas, kā viņi prot, jo tos nedaudzos latus, ko piešķīra par slaucamajām govīm, kas atradās pārraudzībā, šogad vairs nedabūsim. Es, protams, nezinu, cik lielu naudas summu valsts atskaitīja, lai balstītu govslopu īpašniekus. Domāju, ka tā nevarēja būt miljoniem liela. Bet šai lietai vēl ir otra puse – ganāmpulka kvalitāte. Tām gotiņām, kas atradās pārraudzībā, tomēr bija zināmi ciltsraksti un samazinājās lecināšana ar tā sauktajiem «krūmu buļļiem». Manuprāt, tagad laukos vairāk nekā agrāk izmantos govju dabisko lecināšanu, jo tā ir lētāka. Zaudētāji droši vien būs lopu īpašnieki. Ne visai labais slaucamo govju ganāmpulks var kļūt vēl švakāks. Nevajadzēja tomēr žēlot tos divus latus mēnesī un maksāt subsīdiju arī par pārraudzībā esošām gotiņām.
Vēl man nesaprotams nosacījums, kas saistīts ar gaļas lopu realizāciju. Ja valdība patiešām grib, lai Latvijā mazāk ieved kontrabandas gaļu, tad vajag tomēr maksāt arī par nobarotajiem dzīvniekiem, kaut pārdod tikai dažus. Pēc jaunā nolikuma iznāk, ka subsīdijas saņems tie, kuri audzē ne mazāk par simt nobarojamo jaunlopu. Lai kā pūlētos nelielās zemnieku saimniecības, valsts tām pretimnākšanu neizrāda. Saprotu jau to, ka vadāmies pēc Eiropas Savienības prasībām, bet būtu jāpatur prātā, ka Latvijā lauksaimniecība vienmēr bijusi dzīvesveida izpausme.
Man pazīstamie cukurbiešu audzētāji arī vīlušies par Zemkopības ministrijas ierēdņu lēmumu neiedalīt subsīdijas šīs kultūras kopējiem. Vai tiešām viņus jāatbalsta tikai ārvalstu firmām un cukurfabrikām, kas uz kredīta dod sēklu, minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus?
A. SMILTIŅA Svitenes pagastā
