Kādas atmiņas jums saglabājušās par Bauskas bērnu mūzikas skolu? Es to nemaz nepabeidzu. Mācījos klavieru nodaļā. Kad salauzu roku, iestājos Jelgavas mūzikas vidusskolas kordiriģentu nodaļā.
MĀRĪTE JONKUS no 1982. gada ir Mežotnes pagasta kora diriģente, bet jau astoto gadu – galvenā diriģente.
Viņa dzimusi Codes pagastā, mācīju-sies Bauskas bērnu mūzikas skolā, absolvējusi Jelgavas mūzikas vidusskolu un Latvijas Valsts konservatoriju.
Pašlaik Mārīte Jonkus ir Jelgavas mūzikas koledžas Kordiriģentu nodaļas vadītāja.
Pērn apgāds «Likteņstāsti» laida klajā pirmo grāmatiņu sērijā «Likteņ-dziesma». Tajā publicēts arī diriģentes Mārītes Jonkus stāstījums par savu profesionālo darbību.
Kādas atmiņas jums saglabājušās par Bauskas bērnu mūzikas skolu?
– Es to nemaz nepabeidzu. Mācījos klavieru nodaļā. Kad salauzu roku, iestājos Jelgavas mūzikas vidusskolas kordiriģentu nodaļā. Tas bija 1973. gadā. Mana pedagoģe Bauskā bija Benita Hermane – ļoti stingra skolotāja.
Tagad, strādājot koledžā, jūs varat salīdzināt savus vienaudžus un pašreizējos jauniešus.
– Mūsu laikā skolā valdīja brīnišķīgs gars. Bija jaukākas studentu savstarpējās attiecības, vairāk romantikas. Mūsdienu jaunie cilvēki man šķiet daudz pragmatiskāki. Es to laiku atceros ar skolas smaržu – katra klase smaržoja citādāk.
uu Vai uzskatāt sevi par mērķtiecīgu cilvēku?
– Mācījos diezgan nopietni, bet galvā man bija vējš. Esmu galējību cilvēks – reizēm ļoti nopietna, reizēm – vieglprātīga. Agrā jaunībā par visu svarīgāka man bija emocionālā dzīve. Bieži iemīlējos – liktenīgi un neglābjami. Nē, mērķtiecīga nebiju. Manā radošajā biogrāfijā liela nozīme nejaušībām, kas, nopietni padomājot, var tikt uzskatītas arī par likumsakarībām.
Jūsu pedagogi Konservatorijā, viņu ietekme.
– Mācījos Kordiriģēšanas nodaļā pie profesora Jāņa Ozoliņa. Viņam bija stipri daudz gadu… Pēc tam mācījos pie Jāņa Grigaļa. Pati skatījos, kā strādā lielie meistari. Mani suģestēja Daumants Gailis, milzīga autoritāte bija Imants Kokars. Koledžas laikā atklāju sev jaunu pasauli – nopietnās mūzikas koncertus Rīgā. Studiju laikā konservatorijā visu brīvo laiku veltīju kino un izstāžu apmeklēšanai. Esmu kinomāne, tagad – kinoforuma «Arsenāls» piekritēja. Uz kino un izstādēm patīk doties vienai. Man nevajag sarunas un kompānijas.
Mārīt, kad pirmo reizi stājāties kora priekšā?
– Konservatorijas laikā kopā ar vienu puisi – galīgi «zaļi», tikko no skolas sola – pieņēmām uzaicinājumu Valmierā strādāt ar sieviešu kori «Kokle». Tikai tad apjēdzu, kas ir kordiriģēšana un sapratu, ka varēšu strādāt. Diriģentam pats galvenais ir kontakts ar dziedātājiem, tam seko profesionalitāte. Nesen, kad Mežotnes pagasta koris dziedāja Universitātes aulā, satiku dažas Valmieras meitenes. Bija ļoti jauki visu atcerēties.
Jau daudzus gadus jūs dzīvojat Dobeles rajona Penkulē.
– Īsi pirms obligātās sadales visi konservatorijas kursabiedri jau bija atraduši vietiņas Rīgā. Neviens uz laukiem braukt negribēja. Biju paguvusi apprecēties ar savu mūzikas vidusskolas pirmo draugu. Viņa mājas atradās Penkulē. Pēc augstskolas beigšanas paliku neziņā un ļāvos plūsmai. Nešaubīdamās devos uz Dobeles rajona laukiem. Vīra personībai manā dzīvē ir milzīga nozīme, arī radošajā darbā. Tas bija neprātīgi, taču vēl pāris gadu braukāju no Penkules uz Valmieru diriģēt kori «Kokle».
Kad sākās «Mežotnes periods»?
– Visu noteica kārtējā nejaušība. Tolaik Mežotnes kora vecākā bija mana attāla radiniece Ērika Rumba. Viņa mani ieteica. Kori vadīja Marjans Margēvičs, es kļuvu par otro diriģenti. Aizkulisēs sākās neliela kurnēšana, ka «Ērika savu radinieci grib «ievilkt»», taču ļoti drīz norima. Apmēram tajā pašā laikā saņēmu priekšlikumu Auces bērnu mūzikas skolā mācīt solfedžo, bet mani bijušie pedagogi piedāvāja darbu Jelgavas mūzikas koledžā. Tagad nevaru saprast, kā divas reizes nedēļā strādāju Aucē, divas – Mežotnē, bet trīs – Jelgavā, uz visām darbavietām braukādama ar autobusiem.
Pirmais iespaids par Mežotnes kori.
– Man vienmēr šķitis, ka pašdarbība var būt arī laba. Viss atkarīgs no darba un izvirzītajiem kritērijiem. Manuprāt, tiem jābūt ārkārtīgi augstiem, taču vienlaikus jāapzinās kora iespēju «griesti». Astoņdesmitajos gados Mežotnes korī pārsvarā dziedāja vecākā paaudze, bet dziedātāju maiņa nekādu lūzumu neradīja. Viss no- tika pakāpeniski, nesāpīgi. No 1982. gada sastāva korī palikuši divi vīri – Roberts Mazjānis un Vitolds Tūls. Vairāk nekā desmit gadu korī dzied Modris un Guntra Ludiņi, Ainars un Sandra Dzīvīši.
Kā raksturosit kora pašreizējo sastāvu?
– Puse dziedātāju ir mežotnieki, puse – baušķenieki. No Bauskas brauc jauka kompānija, korī dzied arī jauni puiši. Mums nav it nekādu problēmu ar mēģinājumu regulāru apmeklēšanu. Tas mani patiesi iepriecina. Pašlaik dziedātāju vidū valda atvērtība un sirsnīgums. Tādas attiecības veido drošu pamatu arī kora mākslinieciskajai izaugsmei. Savus dziedātājus izjūtu kā vienotu komandu. Mēs kopā ar kori radām to, kas baudāms arī klausītājiem. Uz mēģinājumiem mani ved vīrs, un arī viņš dzied Mežotnes korī. Savukārt pati dziedu Dobeles skolotāju korī «Sidrabe».
Saikni ar baušķeniekiem jūs uzturat arī Jelgavas mūzikas koledžā.
– Manas studentes Santa Kazāka un Inga Hoņavko, dziedot Mežotnes korī, kļuvušas par labām palīdzēm. Man ir prieks par saviem kolēģiem Bauskas bērnu mūzikas skolā. Viņi jauniešos spējuši radīt patiesu interesi par mūziku. Koledžas Kordiriģentu nodaļā mācās jaukas meitenes Ieva Veršūne un Sandija Birka. Lienei Alenčikai no Vecumniekiem atklājušās labas dotības, un viņa turpina studijas Vokālajā nodaļā. Koledžu un Mūzikas akadēmiju beigusi Sandra Staļūne, Ilze Kukute, talantīgās māsas Līga un Linda Tīmas. Linda (tagad viņas uzvārds – Matveja) kopā ar vīru vada Līduma kamerkori.
Kādas personības ietekmējušas jūsu dzīves un mūzikas uztveri?
– Minēšu jelgavnieci Jeļenu Vavilovu, kura visu mūžu veltījusi latviešu kultūrai. Arī diriģentu Jāni Zirni, kura intuitīvo mūzikas uztveri esmu apbrīnojusi. Ar šīm personībām bijusi netieša saskarsme, taču viņu atstātā ietekme – milzīga. Tāpat mani iespaidojusi specialitātes skolotājas un pašreizējās kolēģes Silvijas Līces gara bagātība. No viņas smēlos mūzikas dziļu izpratni.
