Laikam gan katram ir noteikti priekšstati par to, kas ir komēdija. Bieži gadās, ka vietās, kur smejos es, citi nesmejas, un otrādi.
Laikam gan katram ir noteikti priekšstati par to, kas ir komēdija. Bieži gadās, ka vietās, kur smejos es, citi nesmejas, un otrādi.
Arņa Ozola iestudētajā Alana Eikborna komēdijā «Kā mīl tā otra puse» mēs smējāmies daudzi un, šķiet, par vienu un to pašu…
Tā ir tipiska situāciju komēdija. Divas ģimenes, abi vaininieki, kas mīl krusteniski otras ģimenes pusītes, cenšas paslēpties aiz trešās, pavisam nesamaitātas ģimenes naivuma.
Komisko situāciju, pārpratumu ķēdes atspēriena punkts ir vakariņas, kad abas ģimenes ielūdz dzīvo alibi vienā un tajā pašā laikā. Izrādes veiksme ir aina pie galda, kad plastiskā ņirboņa ļauj viesiem ar drudžainiem smaidiem un galvas mājieniem vienlaikus izdabāt abām namamātēm.
Sapludinot interjera detaļas, ir lieliski atrisināta pārticības un pieticības telpa, tādējādi nodrošinot labu izrādes tempu. Tiek parodētas sieviešu un vīriešu psiholoģijas tipiskākās iezīmes.
Rēzija un Valdis Liepiņi izcilā vizuālā veidolā (kostīmu māksliniece Baiba Puzina) atļaujas būt nožēlojami, neglīti un saskarsmes grūtībās trīcoši.
Katrīna Pasternaka un Andris Morkāns ir savus karjeras sapņus nepiepildījuši laulāto ienaidnieku tēli ar bērnu pa vidu (nē, aizkulisēs).
Šarmanti un aktieriski jaudīgi parādās liekulīgie Veltas Straumes un Jura Kalniņa tēli.
Visi ar vienu uzdevumu – taisīt jokus!
Laikam jau taisnība jaunajam režisoram Viesturam Kairišam, ka «teātra galvenais uzdevums ir ļoti primitīvs un praktiski NEIZPIL-DĀMS – apstādināt pasauli, jebkuriem līdzekļiem radīt situāciju, lai skatītājs sajustu, ka pēkšņi viņa dzīve ir izpletusies, sākusi ritēt pēc brīnumainiem, nesaprotamiem notikumiem, kuriem viņš ir ĻĀVIES un kuri viņam ir pavēruši CITUS APVĀRŠŅUS.»
