Uz izrādi devos ar jaušamu nedrošību – vai «Hamlets» būs piemērots Nacionālā teātra Aktieru zālei.
Uz izrādi devos ar jaušamu nedrošību – vai «Hamlets» būs piemērots Nacionālā teātra Aktieru zālei. Pēc noskatīšanās varu apgalvot – ir piemērots, pat ļoti.
Mani pārsteidza Jura Birzvalka teksta latviskojums. Viņš Šekspīra varoņiem licis runāt manu laikabiedru valodā, vienkārši un saprotami. Režisors centies lugas notikumus padarīt uztveramus mūsdienu latvietim. Lai mēs skaidri apjēgtu, ka «Hamletā» minētās vērtības nav novecojušas, tās ir aktuālas arī šobrīd un šeit, Latvijā, ne tikai tālu Dānijā. Ināras Gaujas kostīmi šo režisora domu apliecināja. Tie izskatījās kā salasīti aktieru tērpu noliktavā, jo pārstāvēti bija visi laikmeti no Šekspīra līdz pat mūsdienām.
Uz šo izrādi var doties ne tikai J. Birzvalka vai O. Krodera, bet arī galvenās lomas tēlotāja Ivara Stonina dēļ. Manuprāt, Hamlets, tāpat kā Romeo, jāspēlē jaunībā nevis tad, kad skatuviskā meistarība sasniegusi brieduma gadus. Hamleta tēlā visbiežāk meklē Šekspīra filozofisko domu, bet šis ir jauns, iekšējo pretrunu plosīts cilvēks. Tā arī ir izprotams Hamleta maksimālisms. I. Stoninam tas lieliski izdodas.
Šajā lugā nozīmīgs ir arī Ofēlijas tēls. Man Dace Bonāte Ofēlijas lomā sagādāja vilšanos. Viņa nepārliecināja ne ar mīlestību uz princi Hamletu (šķita, ka viņa gluži vienkārši koķetē), ne ar saviem pārdzīvojumiem mīļotā prāta aptumsuma nežēlīgās apjēgsmes rezultātā. Es tā arī neaptvēru, kāpēc šī amizantā, kaprīzu bērnu spēlējošā, melnās zeķēs tērptā jaunkundzīte sajuka prātā. Varbūt viņai gluži vienkārši nebija cita ko darīt.
Mazpārliecinošs, manuprāt, bija Jura Lisnera Horācijs. Savukārt Vaironis Jakāns nelielajā kalpotāja lomiņā bija žilbinošs. Visgrūtāk man novērtēt Kanclera Polonija (Ints Burāns) lomas traktējumu. Tā arī nesapratu, kā viņā ir vairāk – viltības un iztapības vai taisnīguma un tēva mīlestības. Tomēr jāuzsver, ka I. Burāns izcēlās ar lielisku dikciju.
Īpatnēji O. Kroders veidojis Rozenkranca un Gildenšterna tēlus, liekot šīs lomas spēlēt Indrai Rogai un Inārai Sluckai. Abi personāži nav ne tik ļauni, ne viltīgi, kā no viņiem (nodevējiem un spiegiem) vajadzētu gaidīt. Tie ir tipiski ierindas cilvēciņi, tik līdzīgi cits citam no galvas līdz kājām, ka pat dažādu krāsu žaketes nespēja tos nodalīt. Viņi ir tik nevarīgi, ka tiek iesaistīti pret savu gribu nežēlīgā spēlē un iet bojā gribasspēka trūkuma dēļ. Acīmredzot O. Kroderam licies, ka vīrietim šādi rakstura trūkuma pavērsieni nav tipiski, tāpēc tāda tēlotāju izvēle.
Apkopojot iespaidus, rodas šāds viedoklis – O. Krodera ver- sija par mūžīgo «būt vai nebūt» tēmu Nacionālā teātra Aktieru zālē ir savdabīgs, interesants iestudējums, kas noteikti ir jāredz, jo tas rosina uz pārdomām un izvērtēšanu.
