Sirds. Tāda ir katram. Arī es neesmu izņēmums. Tā manī ir tumši rozā, un tad, pēkšņi tu dari tai pāri.
Sirds. Tāda ir katram. Arī es neesmu izņēmums. Tā manī ir tumši rozā, un tad, pēkšņi tu dari tai pāri. Tā sažņaudzas, saraujas un kļūst tik balta un nejūtīga kā Mēness, kā ābola serde. Es jūtos sagrauzta un ar līkumu apieta. Man sāp. Iespējams, ka sāpe pāries.
Es esot ļoti mīļa un daudziem patīkot. Tikai viņi baidoties man to izrādīt. Interesanti, kāpēc? Varbūt baidās manu mīļumu nokaut? Varbūt esmu kļuvusi pārlieku mīļa? Esot pelnījusi kaut ko labāku. Bet kur lai es to meklēju, rodu? Vai vēl ilgi jāgaida? Daudzi saka: «Jā.» Jo labs nākot ar gaidīšanu. Kāpēc man jāgaida. Kāpēc nenāk kāds cilvēks, kurš saprot mani un kuru saprotu es?
Man atkal jāpaliek vienai kā vientuļai vēzei upes dibenā. Starp draugiem es atkal kā zaļais ķirsis, kas jūtas tik vientuļš un neglīts, bet tomēr no zara nokrist nevēlas. Visi ķirsīši ir pa sarkaniem pārīšiem, bet es? Es karājos viena un apdullusi. Kad attapšos, ceru arī nogatavoties. Es jūtu tikai «sitienus». Uz tiem atbildu ar vienu vai vairākām asarām. Liekas, varētu paņemt krūzi un raudāt virs tās. Bet ko gan es ar asarām iesākšu? Ne tās izdzert, ne pārdot, ne arī kādam citam tās vajadzīgas. Kāpēc vispār ir manas ciešanas? Mani tās nomoka, citiem liek justies neērti, ejot man blakus. Ik pa laikam vai nu smejos, vai klusēju kā starp plaukstām iespiests taurenis. Mani smiekli ir kļuvuši kā ūdenskrāna rīstīšanās. Man atkal gribas uzdot mūžīgo jautājumu – kāpēc? Kāpēc man ir jācieš un kāpēc manai dvēselei jākliedz…?
MADARA
