Pagājušajā nedēļā aizelsusies pie manis ieskrēja mazmeita. Lai iedodot pārdesmit santīmu, skola ejot uz kino, rādīšot filmu par kaut kādām barikādēm.
Pagājušajā nedēļā aizelsusies pie manis ieskrēja mazmeita. Lai iedodot pārdesmit santīmu, skola ejot uz kino, rādīšot filmu par kaut kādām barikādēm. Vakarā viņa stāstīja, ka neesot bijis interesanti. Rādīts, kā večuki naktī sēž uz baļķiem, kurina ugunskurus un pīpē. Klases puikas kinozālē cienājuši ar riekstiņiem, saulpuķu sēklām, un lielāko troksni sacēlusi skolotāja, bārdamās, ka bērni nemākot uzvesties.
Tikai ar to vien pusauga meitēnam atmiņā paliks atmodas gadu barikāžu laika pieminēšana. Tonakt ilgi neaizmigu, jo atmiņā nāca pirms septiņiem gadiem pārdzīvotais. Piederu tiem «večiem», kuri toreiz brauca uz Rīgu, nezinādami, vai vispār atgriezīsimies. Tas bija pārāk nopietni, lai dzītu jokus. Tomēr Zaķusalā, kur bija baušķenieku postenis, pie ugunskuriem baiļu tumsu savās dvēselēs kliedējām gan ar anekdotēm, gan dziesmām.
Toreiz mums šķita, ka esam savai Latvijas valstij ļoti vajadzīgi un, ka arī bez ieročiem spēsim to nosargāt pret armijas tankiem, omoniešu lodēm. Nezināju, kā sauc līdzāssēdētāju, bet jutāmies kā vienā ģimenē auguši. Tāpat kā šogad, 1991. gada janvāris nebija salts un bez sniega, Bastejkalnā nošauto asinis nemanāmi iesūcās zemē. Pēc barikāžu nakts mājās pārbraukusi, klusi ieslēgtu mazo radio vēl ilgi naktīs liku līdzās spilvenam, lai justu, vai vēl: «Runā Rīga!».
Manai mazmeitai tolaik bija četri gadiņi. Mazulīti saudzējām un sargājām. Neapgrūtinājām viņu ar saviem satraukumiem, pārdzīvojumiem. Nepamanījām, cik ātri pagājis laiks. Nezinu, kāpēc tikai šogad Latvijā sāka pieminēt barikāžu dienas, kādēļ seši gadi pagāja klusējot. Atceres sarīkojumā Bauskā zālē bija gandrīz tikai paveci ļaudis. Vai jauniešu apziņā šo atmiņu un to dienu svētums būs?
