INTA BALTGALVE MIRKLIS MUMS.
INTA BALTGALVE
MIRKLIS MUMS
Patiesībā es patiesību nezinu
tikai pieņēmumus tik māņus
var būt
es taisnību nesaku
pat sev visu laiku
un kā lai tu jūti
starp saviem māņiem
un slāņiem iesprostots
gaismas vai tumsas dots
mirklis mums
vai paliks noslēpums
IZVĒLE
var viegli atraidīt
var nest cik spēj
nekad es nezinu
cik pazaudēju
un cik es varēju
ar maigiem pirkstiem
vēl
no ļauna pasargāt
no nemierīga vēja
kad tikai sev es piederu
es nekam nederēju
VĒL
vēl lielāku brīvību
nekā mums ir
vēl zilāku gaisu
un neviena kas šķir
lai mānās mēle
lai pieviļas acs
es žēlošu tevi
arī tu esi labs
RĪT ARĪ DIENA
Lai paliek parāds neatdots
rīt arī diena
starp ikdienības darbiem
var būt pavedienu
es atradīšu – mazo zelta dzīslu
kas aizvedīs pie atraduma
nu ir īstais
gan vārds
gan tālākdzīve kas vēl būs
un lai ir vieglāks viss
un priecīgāks starp mums
TIKAI NOSKAŅĀS
arvienu biežāk nenotiks
arvienu plānāks
būs vēlmju piepildījums
tikai noskaņās
kad notiek viss no
saskatīšanās kad tā
ka nav nevienu vārdu
jārunā
un izsmeldz nožēla
es nezināšu to
vai svētīgi tas būtu
ja es pieskartos
NEZAUDĒTS SPĒKS
Tu būsi stiprs ne no varas balvām,
ne nauda pacels, skaudība vai tērps.
Es domāju, ka īstā bagātība
ir siltas asaras, kāds sirdī nezaudēts
un visus apvienojošs brālīgs spēks.
Uz tā stāv māte Latvija,
uz tā mēs katrs,
un iznesam trīs zvaigznes
cauri naktij.
EMMA LIEPA
KĀ BŪT?
Pa tumsu gāju –
Ēnu neatstāju.
Pa krēslu gāju –
Ēnu neatstāju.
Pa miglu gāju –
Ēnu neatstāju.
Pret sauli gāju –
Ēna krīt…
Vai atkal miglā
Nozust rīt?
MŪŽS
Ja kāds spētu
Manu mūžu izdzīvot,
Nez vai varētu
Rētas saskaitīt.
No manis ne driskas
Nepaliks,
Ja visas rētas
Redzamas tiks.
LĪVIJA DZELME
PĒDAS
Laikam un laikmetam
Bija, ir un būs
Pagātnes, šodienas, nākotnes
Raksti, zīmes un pēdas…
Lemtas tās paaudzēm,
Bija, ir un būs
Pakāpiens rītdienas pasaules
Domu un prātu grēdās…
Mūžā, ko atstājam,
Bija, ir un būs –
Mājvietu dvēselē atradis
Vārda prieks un bēdas.
LILIANA SKUDRA
KAS ATĻAUTS JUPITERAM,
NAV ATĻAUTS VĒRSIM…
Vai Jupiters es gribu būt,
Ja Olimps savs
Un sava dievu draudze?
Zviln dīvāns laiskā
Afrodītes pozā.
Ir ēdamgaldam
Poseidona skats,
Bet grīdsega pie galda kājām –
Īsts Ariadnes
Zelta mats.
Vēl krēsli, vāzes,
Spilveni un segas
No tumši sarkanā
Līdz maigi rozā…
Un katrā svečturī
Uz kamīndzegas
Pa neaizdegtam
Prometejam.
Savs Olimps –
Raudam mēs vai smejam –
Ir Jupiteram jāsargā.
Teic, vērsim kāda vaina
Debess pļavā?
Bez Olimpa
Tā pati
Jupitera slava.
GUNĀRS BOGDANOVS
manuprāt, nekas jau īpašs
ar dzīves pamestajiem nenotiek
tik vien kā jūtu īstu
un īstas mīlestības nepietiek
manuprāt, nekas jau svarīgs
nav sakāms balsij vientuļai
tik vien kā vārdiņš cerīgs
nenonāk līdz sirdij alkstošai.
Kamēr debesis ir zilas,
kamēr acis kaislē spīd
un kamēr sievietes prot
pasmaidīt,
tikmēr notiek viss,
kas būs
un kas reiz
noticis.
Kamēr debesis ir zilas,
kamēr mūžs mans riet,
tikmēr gribu labāks
kļūt
mazliet…
no mīlestības tu esi dzimis –
ar mīlestību tev jādzīvo,
un tu nevari nepiedot tam,
kurš nav tavu laimi vairojis.
personisku iemeslu vadīts
un uz naidu orientēts
viņš iet
vienaldzību sēt
viņš liek apklusināt smieklus
un sirdspukstus retināt
viņš nav publikas mīlulis
(kā varat secināt)
viņš ir mūsos, kopš Ādams
pamielojās ar ābolu un Ievu
un aizmirsa
paklausīt Dievu.
INĀRA DRUVA
KAMĒR
Kamēr es vēl esmu dzīva,
Kamēr tu vēl esi dzīvs,
Tas nekas, ja rokas stīvas,
Spārnu atvēziens vēl brīvs.
Spārnos sadevušies skriesim
Augstu savās debesīs.
Tas nekas, ja citi smiesies,
Tas nekas, ja mēles trīs.
Un ja kritīsim, tad kopā,
Tas būs kritiens pamatīgs.
Neskaudīs to dzīve skopā,
Pāri sēru vītols slīgs.
Pāri sapņu putni lidos,
Tie jau citu sapņi būs,
Mūsu neprātību piedos,
Varbūt sapratīs tie mūs.
DACE BALODE
Uzdūrās laime uz dzeloņdrātīm
Kas bija ap kaklu
Aizķērās aiz auskara degunā
Sapinās ādas jakas strēmelēs
Un netika projām
Oranžie mati acis tai padarīja
Aklas
Neredzēja ceļu atpakaļ
Panks staigāja apkārt
Un visur laimi vilka līdz
Panku pielūdza, apbrīnoja
Meiteņu bari tam sekoja
Bet laime sapinusies un akla
Klusi raudāja
Akla laime
***
Vardes dzied dīķī
To balsis
Kā pirmais gurkstošais sniegs
Zem kājām
Klusāk un skaļāk
Viss savijas kopā
Tādā
Mazliet neķītrā vasaras noktirnē
Naktsvijoļu smaržu narkotika
Un jāņuzāļu žilbinošais baltums
Ietin mani
Kā siltā un smaržīgā segā
Un vardes dzied šūpuļdziesmu
Vardulēniem
Kuri guļ ūdensrožu ziedos.
***
Saules staru zigzagi
Spēlējas jūras viļņos
Kaijas ķērkdamas
Cīnās ap siļķu iekšām
Un izgarojumi
No pūstošām aļģēm
Klīst apkārt,
Kā vientuļas meitenes
Smilšainā kāpu klusumā
Priedes izbārsta skujas
Skudras raiti tekalē apkārt
Resnas dāmas šķindina auskarus
Un puskaili brūni bērni
Lasa dzintarus
Vai varbūt
Radioaktīvu vielu gabaliņus
***
Es Jums skolotāj
Domrakstā izliku savu dvēseli
Jūs to novērtējāt ar desmit ballēm
Un nolasījāt visai klasei
Jums skolotāj nesaprast
Kā es tad jutos
Pelēki dubļi balti sniegpulkstenīši
Pavasaris
Un es bez dvēseles.
***
Vējš laiza seju
Kā kaķēns ar asu mēli
Šoreiz es patiešām nezinu
Kur lai eju
Un domas galvā spēlē
Dīvainu skriešanās spēli
Vējš dāvina bērza lapas
Katram garāmgājējam
Bet visi kaut kur steidzas
Un vējš paliek viens
Ar savām lapām
Viens un apvainojies
Tāpat kā es.
***
Lido dzērves projām
Debesis smagi atbalstās uz to spārniem
Puskailie koki kliedz ardievas
Un to balsis skan kā dobji zvani
Pat vējš kļuvis tāds kā gurdens
Rudens paķēris otu
Tomēr žēlo krāsas
Kaut kur uzliek dzeltenu punktiņu
Kaut kur sarkanu
Bet visam pāri spītīgi pārvelk ar pelēku
Mākslinieks iztrūkstas
Kad klusi iekliedzas dzērves
Un aicina sauli sev līdz
Viņš zina ka to dzērvi kas aizlido
pirmā
Sauc
Vasara
DAGNIJA GASŪNA
Aivara Šica piemiņai
* * *
«Birst ābelei balti ziedi…»
Dziesmai pēkšņi aizsmok balss.
Egļu zaros balti sniegi.
Tavas lūpas aizslēdz sals.
«Birst ābelei balti ziedi…»
Debess tumsā zvaigzne krīt.
Un tu vēlreiz smaidot dziedi,
Kaut bez tevis pienāks rīts.
«Birst ābelei balti ziedi…»
Auksti vēji domas jauc.
Bet tur tālēs sapņi liegi
Brīnumainās takās sauc.
Birs ābelēm baltie ziedi,
Pienāks lapkritis un sals,
Sniegi, sniegi, baltie sniegi,
Cauri sniegiem tava balss.
Nakts ir atnākusi
tik tumša un baiga,
ka aizraujas elpa,
neziņa guļ uz mana
un arī tavējā vaiga.
Klusums sasējis
abas rokas un kājas,
aizslēdzis acis un lūpas,
sapinis domas
un neatstājas.
Kaut mēs būtu
Riņķī un apkārt
Tai vietai gājuši.
Kaut mēs būtu
Vēl nerunājuši.
