Dagnija Ludrika. Kopš 15. janvāra – rajona Padomes izpilddirektore. Dzimusi, augusi un skolā gājusi Vecsaulē.
Dagnija Ludrika. Kopš 15. janvāra – rajona Padomes izpilddirektore. Dzimusi, augusi un skolā gājusi Vecsaulē. Pirms 30 gadiem absolvējusi Bauskas 1. vidusskolu. Beigusi LLA Ekonomikas fakultāti. Kopš 1980. gada strādājusi rajona Lauksaimniecības departamentā, pēdējos desmit gadus – par departa-menta direktora vietnieci.
Pēc vidusskolas beigšanas Dagnija Ludrika devās uz Medicīnas institūtu, jo dvēseles aicinājums bijis kļūt par dakteri. Taču nebija lemts izturēt konkursu – astoņi reflektanti uz vienu vakantu vietu. Attapusies no šoka pēc šīs neveiksmes, Dagnija Ludrika sāka strādāt kolhozā «Dzirkstele» par kasieri, sekretāri, kadru inspektori un mašīnrakstītāju. Kolhoza priekšsēdētājs Inārs Cielava pamudināja doties uz Jelgavu un studēt ekonomiku. Sekoja mācības Jel-gavā, izveidojās ģimene. Lauksaimniecības pārvaldē viņa strādājusi gan par plānotāju, gan par galveno finansisti. Tā kā tolaik finansistus nekur nemācīja, viss bija «jāizrok» pašai.
Kā nokļuvāt izpilddirektores krēslā?
– Šo posteni man piedāvāja Gunvaldis Rozenbaums, tagadējais rajona Padomes priekšsēdētājs. Tas gan notika vēl pirms viņa apstiprināšanas šajā amatā. Protams, biju ļoti pārsteigta par šādu piedāvājumu. Bija laiks to pārdomāt, un es piekritu.
Ko tas nozīmē – būt rajona Padomes izpilddirektorei?
– Līdz šim Padomē lēmējvara ar izpildvaru bija apvienotas. Tagad Padomē pieņemto lēmumu izpilde ir izpilddirektores un viņas pakļautībā strādājošu speciālistu, rajona pašvaldības iestāžu un uzņēmumu pārziņā. Uz ikmēneša Padomes sēdi man jāsagatavo atskaite par paveikto. Pēc sēdes saņemu jaunus uzdevumus, par kuriem lēmuši Padomes locekļi. Protams, izpilddirektorei jāpiedalās dažāda līmeņa pasākumos un sanāksmēs.
Zinu, ka esat ļoti noslogota darbā. Kā sabalansējat darbu un atpūtu?
– Pirmajās nedēļās nespēju atslēgties no darba pienākumiem. Katram no administrācijas darbiniekiem, kuri jāatbrīvo štatu samazināšanas dēļ, bija savi pienākumi. Mans uzdevums bija un ir – gādāt, lai šo pienākumu izpilde neizpaliktu. No rīta modos ar to pašu domu, ar kuru biju aizmigusi.
Gulēt es eju agri un arī mostos agri, ap pieciem. No rīta vienmēr izplānoju dienas darbus, jo laiks no atmošanās brīža līdz izkāpšanai no gultas man ir visproduktīvākais.
Man ļoti patīk adīt. Tas atbrīvo no spriedzes. Taču pašlaik adīšanai neatliek laika. Pagūstu vien apdarīt ikdienišķus saimniecības darbus mājās, pagatavot vakariņas.
Ja runājam par ēšanu, vai aizņemtība nav iemesls neregulārām ēdienreizēm?
– Nedrīkstu nepaēst, jo man, tāpat kā daudziem, nav lieku uzkrājumu. Ja nepaēdīšu, zudīs darbaspējas. Pusdienas esmu centusies paēst vienmēr. Dzīvoju netālu no Padomes nama, tādēļ pēdējā laikā atļaujos aizskriet uz mājām un ieturēt pusdienas tur. Tas man liekas racionālāk, lētāk un arī sātīgāk.
Dzīvoju kopā ar jaunāko meitu Ingu, un mums darbiņi ir sadalīti. Mans galvenais pienākums ir vakariņu gatavošana.
Vai maltītēs gatavojat ko īpašu?
– Astoņdesmitajos gados Īslīces pagastā iegādājām zemes pleķīti un nelielu mājiņu. Vasarā tur kopā ar bērniem izaudzējam krājumus ziemai. Mums sagādā lielu sajūsmu tas, ka paši varam izaudzēt dārzeņus un augļus, pagatavot konservus un kompotus.
Jūs pati stūrējat auto.
– Autobraukšana nav mans hobijs. Man labāk patīk braukt kā pasažierei, sēdēt blakus kārtīgam šoferim. Tā tas bija agrāk. Mans vīrs bija profesionāls šoferis. Viņš nekādi nevarēja pierunāt, lai es mācītos braukt… Pirms deviņiem gadiem vīrs gāja bojā…
Vajadzēja ar visu tikt galā pašai. Gāju autovadītāju kursos, cītīgi mācījos. Ar pirmo piegājienu nokārtoju gan teorētiskos pārbaudījumus, gan braukšanu.
Agrāk braucu ar žigulīti, pēdējos divus gadus stūrēju «Opel Kadett». Citi saka – es braucot inteliģenti. Taču man patīk braukt ātri, laikam tā ir mana vājība. Par to dēls jau ir izteicis aizrādījumus.
Ko ātrāk aizmirstat – iemantotu sarūgtinājumu vai prieku?
– Nemēdzu ilgi atcerēties citu sagādātus sarūgtinājumus, jo nevar strādāt un dzīvot starp cilvēkiem, ilgstoši pieminot ļaunu. Bez tam, sarūgtināt otru var arī neapzināti, nejauši. Ja kāds man sagādājis prieku – to atceros vienmēr.
uu Kā valdāt savas negatīvās emocijas?
– Droši vien emocijas paturēt sevī nav tas labākais. Par to arī ārsti runā. Diemžēl es nekad neesmu spējusi savas emocijas «izlikt». Varbūt arī tādēļ, ka apzinos – ja apkārtējiem uzkraušu savu bēdu smagumu, viņiem vieglāk nekļūs. Varbūt man pašai tas palīdzētu, bet es būtu rīkojusies egoistiski.
uu Vai ir kas tāds, no kā jūs baidāties?
– Neesmu baidījusies teikt, ko domāju. Neesmu baidījusies par savu «krēslu». Vienīgais, par ko man allaž ir iekšējs nemiers, – lai veselība būtu tāda, ka varētu strādāt, palīdzēt savējiem.
Vai jums dzīvē viss nāk un notiek likumsakarīgi, vai arī virzāties uz pašas nospraustu mērķi?
– Man šķiet, ka dzīvē nekas nenotiek pats no sevis. Viss, kas notiek, ir darba rezultāts. Mērķa nospraušana – arī tas ir darbs. Ja esmu izplānojusi, ka darīšu tieši tā, tad esmu jau zināmu darbu veikusi. Man patīk padarīts darbs. Neplānoju to, ko nevaru izdarīt, jo apzinos, ka ir lietas, kas man nav pa spēkam. Par tām es nedomāju un nepārdzīvoju. Kamēr kreņķēšos par darbiem, ko nevaru izdarīt, nepaveikšu arī plānoto. Patīk strādāt konkrētā virzienā. Man ir lielāki un mazāki mērķīši, arī sapņu līmenī…
Vai ir kāds nepiepildīts sapnis?
– Mani sapņi ir stipri «piezemēti». Pašlaik tie saistīti ar man tuvajiem cilvēkiem – bērniem, manu mammu un brāli, kuriem pašlaik esmu ļoti vajadzīga. Vēlos, lai meita pabeidz vidusskolu, lai iestājas kādā augstskolā, lai atrod stingru pamatu zem kājām. Tā labā esmu gatava darīt visu, kas manos spēkos. Man ir sapnis, ka reiz varēšu dzīvot savos laukos un tur rast patiesu atpūtu.
Ikdienā jūs reti var redzēt smaidošu.
– Tāda ir dzīve. Manu vēlmi smaidīt pārtrauca mirklis pirms deviņiem gadiem…
Atzīstu, ir daudzi cilvēki, ar kuriem saskarsmē es lietoju «masku». Man nav patikusi cilvēku vēlme «ielīst» otra dvēselē, izdarīt baumu līmeņa virspusējus spriedumus par otra dzīvi.
Man nav draudzeņu. Un nekad nav bijis. Protams, labprāt apmeklēju kultūras pasākumus, piemēram, teātri. Man galvenais ir darbs, bet brīvo laiku aizņem tuvie cilvēki.
Esmu viegli sastrādājusies gan ar vīriešiem, gan sievietēm, un tas ir tāpēc, ka man ir laimējies strādāt kopā ar ļoti jaukiem cilvēkiem. Taču neesmu radusi iet tālāk par robežu, līdz kurai varam būt kā kolēģi, «neiekāpjot» otra dvēselē. Un nekad neesmu to nožēlojusi.
Inārs Cielava, rajona Lauksaimniecības departamenta galvenais agronoms:
– Pazīstu Dagniju kopš tiem laikiem, kad viņa bija vēl skolniece, pēc tam – kad strādāja manis vadītajā saimniecībā. Gudra, uzcītīga, kārtīga, precīza. Darbā prasīga pret sevi un pret citiem.
Guntis Liepa, rajona Lauksaimniecības departamenta direktors:
– Gudra, erudīta, ar lielām darba spējām, ar sievietei rak-sturīgo intuīciju. Kopā nostrādāto gadu laikā domstarpību mums nav bijis. Kolektīvā saticīga, kopīgu valodu ir radusi arī ar apmeklētājiem. Domāju, ka ar darbu Padomē tiks galā.
Ināra Grēniņa, skolotāja, Dagnijas Ludrikas skolas biedrene, bijusī kaimiņiene Vecsaulē:
– Dagnijai bija maz brīvā laika rotaļām. Viņai nācās strādāt mājas darbus, pieskatīt mazo brālīti.
Ieva Neikena, klases audzinātāja pamatskolā:
– Atceros Dagniju kā sirsnīgu, labu meiteni ar atbildības izjūtu. Ja viņa ko apņēmās izdarīt, tad paveica to līdz galam.
