Kopš pērnā gada nogales Aigara Kruveša, Valles vidusskolas direktora, audzēkņu vidū ir arī vairāki bārbelieši un viņu atvases.
Kopš pērnā gada nogales Aigara Kruveša, Valles vidusskolas direktora, audzēkņu vidū ir arī vairāki bārbelieši un viņu atvases.
Ko viņi tur apgūst? Ūdens stihijas princips ir pamatā cīņas mākslai, no kuras atsevišķus pilienus vai malkus dzīves vitalitātes eliksīra veidā saviem audzēkņiem dāvā skolotājs Aigars. Viņš – arī starptautiska mēroga austrumcīņu instruktors.
Atklāsme «iet ar galvu»
Aigara aizraušanās ar karatē cīņas mākslu aizsākās septiņdesmito gadu beigās. Pabijis Vidusāzijas republikās, mācījies pie ķīniešu un korejiešu skolotājiem. Tad sekojis periods, kad Aigars ceļojis pa bijušo Padomju Savienību, pilnveidojot cīņas mākslu. Tam sekoja atklāsme par cilvēku kā saskaņotu un vienotu sistēmu. Šī atklāsme sakņojas daoismā, Senās Ķīnas filozofijā. Aigara skolu sauc «Dao», kas tulkojumā nozīmē «ceļš». Jau astoto gadu Aigars strādā ar savu sistēmu, pilnveidojot to ar daudzpusīgām zināšanām, kuras ir apguvis un joprojām apgūst. Hieroglifs, ar kuru apzīmē «dao», sastāv no divām daļām, kas atsevišķi nozīmē «iet» un «galva». Tātad – «iet ar galvu». «Dao» skolā austrumnieciskais ir integrēts ar latvisko, un, kā saka Aigars, kamēr tie viens otram netraucē, viss ir kārtībā.
Tā nav kaušanās, bet dzīvesveids
«Apgūstot cīņas mākslu un ejot uz priekšu tikai ar cīņas saucieniem, cilvēks agri vai vēlu sevi iztukšo,» stāsta Aigars. «Austrumu cīņas nav kaušanās, kā to daudzi saprot. Tā nav arī eksotika, drīzāk – dzīvesveids, kurā līdzsvaroti apvienots fiziskais un garīgais ķermenis. Cilvēku var labi fiziski sagatavot, taču bez tā visa ir jāpārzina medicīna, iekšējā enerģētika un vēl daudzas citas lietas.
Vispirms nepieciešams smalki izzināt audzēkņa garīgo virzību, nosvērtību, kas parasti nāk līdz ar gadiem. Jaunībā cīņas māksla dažkārt mēdz būt viens no pašapliecināšanās veidiem.
Saviem audzēkņiem mācu, ka meistarība cīņā – tas nozīmē «nolaisties» līdz prasmes līmenim, kurā ir tavs pretinieks, cīnīties un uzveikt viņu šajā līmenī. Cīņas tehnika nedrīkst ciest no tā, vai tev kājās čības ar slidenu zoli vai šauri džinsi.
Nezinu, cik tālu aizies mani audzēkņi. Taču esmu pārliecināts, ka vismaz tas ceļa posms, ko būsim gājuši kopā, palīdzēs viņiem bagātināties. Starp mums valda laba garīgā saprašanās. Es viņiem ļauju pārbaudīt katram sava ķermeņa iespējas. Mācu viņiem uzrunāt sevi uz «tu» – nepaklausīt iekšējām vēlmēm, emocijām.»
Pasaulē, kur jūtas drošāks
Bārbelietis Mārtiņš Mediņš stāsta, ka galvenais ieguvums nodarbībās ir fiziskās stājas veidošana jaunajai paaudzei. To atzīstot arī pārējie tēvi, kuri kopā ar bērniem apmeklē nodarbības. Kārlis Peņķis savukārt piebilst – lai gan fiziskais treniņš ilgstot pāris stundu, nodarbības nevis «izpumpē» pēdējos spēkus, bet rezultātā sniedz patiesu atslodzi. Bez tam Aigars audzēkņus iepazīstinot arī ar cīņas mākslas vēsturi.
Puiši stāsta, ka, ieejot cīņu zālē un aizverot aiz sevis durvis, audzēknis uz pāris stundām nonāk citā pasaulē. Pasaulē, kas māca justies drošākam, savākt sevi garīgi. Pasaulē, kas māca cīnīties vispirms ar sevi.
