Katoļu arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs vakar vakarā Aglonā Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas vigīlijas dievkalpojumā pievērsās mūsdienu nedrošajai situācijai un demogrāfijas krīzei, saskatot kļūmes valsts politikā.
Kā aģentūru LETA informēja baznīcas pārstāvji, uzrunas ievaddaļā arhibīskaps atsaucās uz “Eirobarometra” 2025.gada pavasara aptaujas rezultātiem, kuri liecina, ka vissvarīgākās tēmas, kurām, pēc Latvijas pilsoņu domām, būtu jāpievēršas Eiropas Savienībai, ir Krievijas iebrukums Ukrainā un drošības jautājumi, pēc tam seko imigrācijas un dzīves dārdzības pieauguma problēmas. Savukārt attiecībā uz valsts svarīgākajiem izaicinājumiem, cilvēki sūdzas par dzīves dārdzības pieaugumu un inflāciju, norāda uz nepieciešamību pēc lielāka atbalsta sabiedrības veselībai.
Stankevičs vērtēja, ka Latvijas pilsoņus nomāc nedrošība par nākotni. Par šo nedrošību liecinot gan jauniešu pašnāvības, gan bailes uzņemties tādas ilglaicīgas saistības kā laulība, dzīvības tālāknodošana un ģimenes veidošana.
Situācijā, kad valda nedrošība, arhibīskaps piesauca Jēzus vārdus, sakot, ka “cilvēkam jāatgriežas pie patiesības par cilvēku un Dievu”, lai iemantotu brīvību.
Stankevičs klāstīja, ka cilvēku Dievs radījis ar “misiju, aicinājumu, apbruņotu ar talantiem un spējām, ar vajadzīgo potenciālu šo misiju īstenot”. “Ģimene radītāja plānā iezīmējas kā personas un sabiedrības cilvēciskošanas jeb humanizācijas pirmā vieta un dzīvības un mīlestības šūpulis,” piebilda arhibīskaps un paziņoja, ka “Kristus vēstij par laulību un ģimeni jāpaliek nesagrozītai laikā, kad tik daudzi kultūras, sociālie un politiskie faktori noved pie arvien asākas līdzšinējā ģimenes modeļa krīzes”.
Garīdznieka traktējumā, viens no atslēgas vārdiem, runājot par ģimeni, varētu būt vienkāršība – “vienkārša ģimene, kurā ir tēvs, māte un bērni. Vienkārša, nevis sarežģīta, kurā sajucis sievu vai vīru skaits, kurā vairs nevar saskaitīt, kurš bērns kuram ģimenes salikumam pieder, vai arī kurā vairs nevar atšķirt, kurš ir tēvs un kura ir māte”.
Arhibīskaps pievērsās arī jauniešu pašnāvībām, paužot vērtējumu, ka tās liecina, ka viņi nav laikā sadzirdēti un saņēmuši vajadzīgo atbalstu – ģimenē, skolā vai darbā. Izglītības sistēmai esot svarīgi ieaudzināt jauniešiem apziņu par ģimenes un apkārtējo cilvēku nozīmību, cik ļoti svarīgi būt otram blakus un atbalstīt.
“No tā, vai ģimene tiks stiprināta, ir atkarīga Latvijas nākotne. Valsts pienākums ir nodrošināt ikvienam mūsu sabiedrības loceklim viņa personības vispusīgas attīstības un uzplaukuma iespēju, tātad gan fiziski, gan mentāli, gan arī garīgi. Tas nozīmē sniegt atbalstu dažādām programmām un iniciatīvām, kas sagatavo cilvēku ģimenes dzīvei un palīdz ieņemt un audzināt bērnus,” izteicies garīdznieks.
Arhibīskaps mudināja arī draudzes veidot bērniem draudzīgu vidi, organizējot bērnu nometnes, kā arī nodrošinot draudzes locekļu atbalstu mazo bērnu māmiņām.
“Latvijas demogrāfiskie rādītāji liecina, ka mūsu valsts pamatuzstādījumos – izglītībā, politikā, kultūrā ir iezagušās kļūmes un tur ir vajadzīgas korekcijas. Tie liecina, ka politika un ekonomika nav bijusi atpestīta no mantkārības, ambīcijām un sava labuma meklēšanas. Kas ir vajadzīgs, lai šo tradīciju mainītu un mūsu valsti no jauna atvērtu uz augšāmceltā Kristus klātbūtni un mēs kļūtu spējīgi rīkoties saskaņā ar to, ko atzīstam par labu? (…) Kad cilvēks sastop Kristu, kurš ir dzīvs un augšāmcēlies, tad viņa iekšienē parādās spēks dzīvot saskaņā ar to patiesības atziņu, kas ir viņa sirdsapziņā, turklāt arī pati sirdsapziņa tiek apgaismota. Bez Kristus gan cilvēks, gan veselas tautas un valstis sapinas savos iekšējos kompromisos,” paudis Stankevičs.
Piedāvājam izlasīt pilnu arhibīskapa sprediķa tekstu:
Dārgie svētceļnieki!
Tikko dzirdējām priecīgo vēsti: “Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem; … kā visi mirst Ādamā, tā visi atkal kļūs dzīvi Kristū. Tomēr katrs pēc savas kārtas: vispirms Kristus, tad – Viņa atnākšanas dienā – tie, kas Kristum pieder.” Šie vārdi jau ir piepildījušies Kristus Mātes – Jaunavas Marijas dzīvē. Viņa ir pirmais jaunās pasaules, Kristus augšāmcelšanās pārveidotās pasaules vēstnesis. Dievs viņu ir pieņēmis savā godībā un ir uzticējis goda pilno uzdevumu – palīdzēt pārējiem Viņa bērniem, kas ir vēl tikai ceļā uz debesīm. Jēzus pie krusta teica evaņģēlistam Jānim: „Lūk, tava Māte!” Marijai: „Lūk, Tavs dēls!” Jānis tur pārstāvēja visu cilvēci. Tāpēc arī Marija ir visas cilvēces un Baznīcas Māte.
Laiks, kurā mēs dzīvojam, ir pilns izaicinājumu. Kādi tie ir? Eirobarometra 2025. gada pavasara aptaujas rezultāti liecina, ka vissvarīgākās tēmas, kurām, pēc Latvijas pilsoņu domām, būtu jāpievēršas Eiropas Savienībai, ir Krievijas iebrukums Ukrainā un drošības jautājumi, pēc tam seko imigrācijas un dzīves dārdzības pieauguma problēmas. Savukārt, atbildot uz jautājumu, kādi ir mūsu valsts svarīgākie izaicinājumi, cilvēki pirmkārt sūdzas par dzīves dārdzības pieaugumu un inflāciju, pēc tam norāda uz nepieciešamību pēc lielāka atbalsta sabiedrības veselībai. Tikai tālāk seko jautājumi, saistīti ar valsts drošību un starptautisko situāciju.
Salīdzinot ar vidējiem ES rādītājiem, Latvijas pilsoņi maz uztraucas ne tikai par klimata pārmaiņu tēmu un dzimumu līdztiesību, iekļaušanu un daudzveidību, bet arī par migrāciju un cīņu pret terorismu. Tomēr ir acīmredzams, ka cilvēkus šodien nomāc nedrošība par nākotni, tā bieži šķiet neskaidra un bez garantijām. Liecība par to ir arī pašnāvības jauniešu vidū. Novērojam arī strauju dzimstības samazināšanos, kas aizvien biežāk liek uzdot jautājumus par mūsu nācijas un valsts pastāvēšanas perspektīvām. Ārējās un iekšējās nestabilitātes ietekmē mūs pārņem bailes uzņemties ilglaicīgas saistības – tādas kā laulība, dzīvības tālāknodošana un ģimenes veidošana; pieaug vientulība, kas lielā mērā sakņojas atšķirtībā no Dieva. Kur var rast atbalstu šajos grūtajos un nemierīgajos laikos?
Pāvests Benedikts XVI savā laikā teica: „Baznīca nevar piedāvāt tehniskus risinājumus un nekādā ziņā nepretendē „iejaukties valsts lietās”. Taču visos laikos un apstākļos tai jāpilda patiesības sludināšanas misija”. Evaņģēlijā lasām Jēzus vārdus: jūs iepazīsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus (Jņ 8,32). Brīvus ne tikai no grēka važām, bet arī no bailēm un nedrošības par nākotni. Kāda tad ir šī patiesība, kuru Baznīcai šodien ir jāsludina? Tā ir patiesība par cilvēku un patiesība par Dievu.
Bībeles pirmajā nodaļā lasām, ka Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Trīs reizes ir atkārtots vārds: radīja. Nav citu variantu, ja tie tiek izdomāti, tad tikai pavairo apjukumu un nedrošību. Tātad: cilvēks ir Dieva radīts, Dievs viņam ir piešķīris identitāti. Pirmkārt, vīrieša vai sievietes identitāti. Cilvēks pats to nevar noteikt. Radīdams cilvēku mātes miesās, Dievs viņam paredz arī misiju, aicinājumu, apbruņo viņu ar talantiem un spējām, ar vajadzīgo potenciālu šo misiju īstenot.
Turklāt cilvēks nevar pastāvēt izolēti, viņš ir sabiedriska būtne, viņam ir vajadzīga citu cilvēku klātbūtne. Svētajos Rakstos vairākkārt uzsvērts, cik svarīga ir ģimene, un tās būtiskā nozīme attiecībā uz cilvēku un sabiedrību: “Nav labi cilvēkam būt vienam.” (Rad 2, 18) Sākot ar tekstiem, kas vēstī par cilvēka radīšanu (sal. Rad 1, 26–28; 2, 7–24), tiek parādīts, ka Dieva plānā cilvēku pāris ir “personu pirmā kopības forma”. Ieva ir radīta līdzīga Ādamam kā tāda, kas savā citādībā to papildina (sal. Rad 2, 18), lai kopā ar viņu veidotu “vienu miesu” (Rad 2, 24; sal. Mt 19, 5–6). Tajā pašā laikā abi ir iesaistīti radīšanas darbā, kas viņus dara par Radītāja līdzstrādniekiem: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet sev to.” (Rad 1, 28) Ģimene Radītāja plānā iezīmējas kā personas un sabiedrības cilvēciskošanas jeb humanizācijas pirmā vieta” un “dzīvības un mīlestības šūpulis”. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” (Rad 2,23n)
Mēs esam aicināti saglabāt nesagrozītu Kristus vēsti par laulību un ģimeni šajā laikā, kad tik daudzi kultūras, sociālie un politiskie faktori noved pie arvien asākas līdzšinējā ģimenes modeļa krīzes. No Kristus mācības izriet, ka laulība ir vīrieša un sievietes savienība, kas tiek noslēgta uz visu mūžu. To īstenojot, vīrietis un sieviete kļūst par nesavtīgu dāvanu viens otram un šīs mīlestības rezultātā tiek ieņemta un uzaudzināta jauna dzīvība, tas ir, bērni.
Pāvests Francisks, runājot par ģimeni, uzsvēra: Mēs visi sapņojam par skaistu, ideālu ģimeni. Taču nav ideālu ģimeņu. Katrā ģimenē ir ne tikai problēmas, bet arī lieli prieki. Ģimenē katram ir sava vērtība, katrs cilvēks ir unikāls, taču atšķirības var izraisīt arī konfliktus un sāpīgas brūces. Vislabākās zāles, lai dziedinātu brūces ģimenē, ir piedošana. Piedošana nozīmē dot otru iespēju. Dievs to dara ar mums pastāvīgi. Dieva pacietība ir bezgalīga… Piedošana vienmēr atjauno un stiprina ģimeni, ļauj tai ar cerību raudzīties nākotnē. Lūgsimies, lai sašķeltās ģimenes piedošanā spēj rast savu brūču dziedināšanu, no jauna atklājot otra bagātību, pat ja tas notiek, pieredzot grūtības.
Viens no atslēgas vārdiem, runājot par ģimeni, mūsu laikam varētu būt „vienkāršība”. Tātad vienkārša ģimene, kurā ir tēvs, māte un bērni. Vienkārša, nevis sarežģīta, kurā sajucis sievu vai vīru skaits, kurā vairs nevar saskaitīt, kurš bērns kuram ģimenes salikumam pieder; vai arī kurā vairs nevar atšķirt, kurš ir tēvs un kura ir māte.
Pāvests Benedikts XVI savulaik atgādināja, ka laulība pieder pie pamatiem, uz kuriem balstās Rietumu civilizācija. Ja tā sajūk, tad sabrūk arī civilizācija. Tāpēc ir jāuzdod pamatots jautājums, vai laulības krīze nav arī visas mūsu Rietumu civilizācijas krīzes pamatā. Jau Zigmunds Freids, novērodams cilvēku psihiskās problēmas, izgudroja vārdu salikumu: civilizācijas nedienas. Laba sintēze ar pēdējo gadsimtu izcilāko domātāju viedokļu pārskatu par mūsu civilizācijas nedienu analīzi un tālākajām perspektīvām ir atrodama Brūsa Brendera grāmatā “Skatiens haosā. Pētījumi par Rietumu civilizācijas norietu.” (Bruce G.BRANDER, Staring into chaos. Explorations in the Decline of Western Civilization). Žēl, ka tā nav pārtulkota latviešu valodā! Labi, ka ir pārtulkoti latviski Marijas Daglasa bestselleri “Pūļa neprāts” un “Eiropas dīvainā nāve”. Tāpat arī Keitijas Faustas grāmata “Bērni vispirms”. Šajos darbos autori parāda Rietumu politisko, kultūras un mediju elišu divkosību un dubultmorāli. Šos darbus es gribētu nosaukt par sava veida antivīrusu pret to, ko pāvests Francisks sava laikā nosauca par ideoloģisko kolonizāciju.
Atgriežoties pie tēmas par pašnāvībām jauniešu vidū, tās liecina, ka viņi nav laikā sadzirdēti un saņēmuši vajadzīgo atbalstu – ģimenē, skolā vai darbā. Runājot par izglītības sistēmu, ir svarīgi caur to ieaudzināt apziņu par ģimenes un apkārtējo cilvēku nozīmību, cik ļoti svarīgi būt otram blakus un atbalstīt, un palīdzēt, būt klāt. Dzirdēt cilvēku sev blakus, gan ģimenē, gan darbā, gan skolā. Neviens neeksistē pats par sevi, viens pats, ģimene ir kā komanda, ģimene un dzimta ir pamats. Bērni un jaunieši veido mūsu nākotni, viņi būs tie, kas rīt rūpēsies par mums. Nebūs bērnu, nebūs nākotnes. Bērni ir mūsu dzimtas, tautas nemirstība.
Ir svarīgi arī apzināties, ka mūsu vecāki ir tie, uz kuru pleciem esam cēlušies un auguši, tajā brīdī, kad paši vēl neko nevarējām. Svētie Raksti mūs aicina nenonievāt mūsu vecākus arī vecumdienās, kad viņu prāta spējas mazinās. Dieva acīs vientuļajiem un vecajiem cilvēkiem ir tāda pati vērtība kā jaunajiem un spēkpilnajiem. Pateicoties viņu ieguldījumam, mēs esam tie, kas esam šodien.
No tā, vai ģimene tiks stiprināta, ir atkarīga Latvijas nākotne. Valsts pienākums ir nodrošināt ikvienam mūsu sabiedrības loceklim viņa personības vispusīgas attīstības un uzplaukuma iespēju, tātad gan fiziski, gan mentāli, gan arī garīgi. Tas nozīmē sniegt atbalstu dažādām programmām un iniciatīvām, kas sagatavo cilvēku ģimenes dzīvei un palīdz ieņemt un audzināt bērnus. Minēšu dažas no šīm iniciatīvām.
Teen STAR ir starptautiska uz vērtībām balstīta izglītības programma, lai palīdzētu pusaudžiem un jauniešiem izprast un pieņemt savu veidojošos seksualitāti un auglību, kā arī pieņemt atbildīgus lēmumus. Tā tika izstrādāta ASV pirms vairāk kā 30 gadiem un ar panākumiem tiek izmantota vairāk kā 30 pasaules valstīs. Tā dod jauniešiem visu nepieciešamo zinātnisko informāciju vispārcilvēcisko vērtību kontekstā, tajā pašā laikā atbilstošu Baznīcas mācībai par seksualitāti. Iemācoties atpazīt ķermeņa auglības pazīmes kopā ar pārdomātu pedagoģiju tā palīdz pusaudžiem integrēt viņu seksualitāti visā viņu personībā. Pētījumu dati rāda, ka pusaudži pēc dalības šai programmā saglabā vai atgriežas pie seksuālas atturības. Tajā pašā laikā programma kalpo arī kā agrīna sagatavošana laulībām un ģimenes dzīvei. Programmas ieviešana Latvijā sadarbībā ar Rīgas Augstāko Reliģijas zināņu institūtu ir paredzēta 2025.gada rudenī.
Naprotehnoloģija (Natural Procreative Technology jeb NaProTECHNOLOGY, saīsināti NPT). Tā ir prokreatīvās jeb reproduktīvās veselības pieeja, kas fokusējas uz reproduktīvās veselības problēmu izpēti un ārstēšanu dabiskā ceļā, ietverot auglības atpazīšanas sistēmā balstītu vērošanu. Tā ir detalizēta, individuālās vajadzībās orientēta pieeja, kas ievērojami atšķiras no standarta mākslīgās apaugļošanas (IVF – in vitro fertilizācija — apaugļošana ārpus sievietes organisma, laboratorijas apstākļos). Runājot par in vitro – tā ir invazīva metode, tas nozīmē – savā veidā vardarbīga gan pret sievietes organismu, gan pret bērnu. Tāpat arī apstrīdama no morālā viedokļa. Latvijā ir NPT konsultante, kas sniedz konsultācijas caur “Ģimenes Ekoloģijas institūtu” (augliba.lv).
ASV statistikas rādītāji:
o 1.5–3 reizes efektīvāka nekā in vitro apaugļošana;
o 79 % efektivitāte atkārtotu spontāno abortu profilaksē;
o līdz 44.7 % grūtniecību 24 mēnešu programmas laikā; līdz 20–30 % grūtniecību pāriem, kuriem iepriekš neveiksmīgi tika izmantotas asistētās reprodukcijas metodes.
Vēl jaunāka metode ir FEMM (Fertility Education and Medical Management) –
https://femmhealth.org/
Tai arī ir ASV izstrādāta sistēma. Šī sistēma ir modernāka, vienkāršāka un lētāka. Tur ir divi virzieni:
1) izglītošana par auglību, cikliem, tai skaitā arī kā izmantot šo metodi grūtniecības atlikšanai.
2) Medicīniska palīdzība dažādu cikla problēmu gadījumā, ieskaitot grūtības ieņemt bērniņu.
Ir vērts pieminēt vēl divas iniciatīvas:
Cikla šovs – vērtīborientēta dzimumaudzināšanas programma 10-12 gadus vecām meitenēm, kas palīdz saprast gan fizioloģiskās, gan emocionālās pārmaiņas pubertātes periodā, kā arī veicina pozitīvas attieksmes veidošanos pret sevi un savu ķermeni. https://mfm-projekts.lv/meitenem/
Nedzimuša bērna Garīgā adopcija. Aglonā 14.08. no rīta bija dievkalpojums, kura laikā vairāki desmiti brīvprātīgo publiski apņēmās garīgi adoptēt Dievam zināmu nedzimušu bērniņu un lūgties par viņu 9 mēnešus, līdz viņš nāks pasaulē. Šai iniciatīvai var pievienoties privāti vai arī kādās citās reizēs citā dievkalpojumā.
Noslēdzot tēmu par bērniem un jauniešiem, gribu aicināt veidot draudzēs bērniem draudzīgu vidi: organizēt bērnu nometnes, nodrošināt mazo bērnu māmiņām vienkāršu, cilvēcisku draudzes locekļu atbalstu ikdienā.
Otrā patiesība, kas Baznīcai ir jāsludina – tā ir patiesība par Dievu. “Jēzus Kristus ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais. Jo Viņā radīts viss, kas ir debesīs un virs zemes: redzamais un neredzamais, … Viņš ir pirms visa, un viss pastāv Viņā.” (Kol 1,15-17) Mēs pastāvam Viņā. Protams, cilvēki jautā: “Kāpēc tad Viņš neiejaucas un neapstādina ļaunumu pasaulē, neapstādina karus un nesoda ļaundarus un tirānus?” Atbilde meklējama vienā vārdā: brīvība. Cilvēks ir radīts brīvs, zeme ir atdota viņa rīcībā un viņam par to ir jānes atbildība. Dzīves beigās ikvienam ir jāstājas Dieva tiesas priekšā un jāsaņem tas, ko pelnījis. Dievs vēlas valdīt pasaulē, bet Viņš respektē mūsu brīvību, aicina mūs uz sadarbību. Otrajā lasījumā dzirdējām: “Viņš nodos valdīšanu Dievam un Tēvam, kad būs iznīcinājis katru valdīšanu un katru varu, un spēku. … Bet Viņam pienākas valdīt, kamēr visus ienaidniekus būs nolicis zem savām kājām….”.
Šodien mēs svinam atpestītās cilvēces pirmā pārstāvja svētkus. Marijā mēs varam redzēt to, kādus augļus nes Kristus nāve un augšāmcelšanās. Vai mēs tā pa īstam esam atklājuši šī noslēpuma būtību, tā nozīmi mūsu dzīvē?
Latvijas demogrāfiskie rādītāji liecina, ka mūsu valsts pamatuzstādījumos – izglītībā, politikā, kultūrā ir iezagušās kļūmes un tur ir vajadzīgas korekcijas. Tie liecina, ka politika un ekonomika nav bijusi atpestīta no mantkārības, ambīcijām un sava labuma meklēšanas. Kas ir vajadzīgs, lai šo tradīciju mainītu un mūsu valsti no jauna atvērtu uz augšāmceltā Kristus klātbūtni un mēs kļūtu spējīgi rīkoties saskaņā ar to, ko atzīstam par labu? Jau sv. Pāvils savā laikā rakstīja par šo iekšējo konfliktu: „Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” Viņš bija atradis atbildi: „Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū!” (Rom 7,24-25) Kad cilvēks sastop Kristu, kurš ir dzīvs un augšāmcēlies, tad viņa iekšienē parādās spēks dzīvot saskaņā ar to patiesības atziņu, kas ir viņa sirdsapziņā, turklāt arī pati sirdsapziņa tiek apgaismota. Bez Kristus gan cilvēks, gan veselas tautas un valstis sapinas savos iekšējos kompromisos.
Kā mēs varam šodien sastapt Kristu? Jēzus saka: „Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts.” Tātad pirmais nosacījums, lai Viņa spēks sāktu darboties mūsos, tā ir ticība, kas nāk no Dieva Vārda klausīšanās, pēc tam kristība, kas mūs īpašā veidā vieno ar krustā sisto un augšāmcelto Kristu. Pēc tam seko pārējie garīgās dzīves elementi – lūgšana, līdzdalība liturģijā un žēlsirdības darbi. Iesākumam tie, kuri varbūt to vēl savā dzīvē nav izdarījuši vai ir izdarījuši, bet ir kaut kur nomaldījušies, un vēlas sastapt Kristu, var jau šobrīd pateikt kopā ar mani šos vārdus: „Kungs Jēzu, piedod man manus grēkus, ienāc manā sirdī un pārveido manu dzīvi! Es ticu, ka Tu esi dzīvs un augšāmcēlies un Tev ir spēks uzmodināt mani no garīgās remdenības.”
Es pateicos visiem, kas kopā ar mani izteica šos vārdus, jo Kristus ir dzīvs un reāls. Viņš ir tos uzklausījis un tie sāks dzīvot mūsu sirdīs.
