Eksporta tirgos valda panīkums un aktivitāte tikai šogad sāk pamazām atjaunoties, bet tikmēr Latvijā būvniecībā redzama spēcīga vilkme visa veida projektos un aug pieprasījums pēc saliekamā dzelzsbetona konstrukcijām, intervijā aģentūrai LETA saka dzelzsbetona konstrukciju ražotāja SIA “Skonto Prefab” valdes loceklis Mārtiņš Roze.
Kādi ir “Skonto Prefab” pagājušā gada rezultāti?
Ja mēs 2023.gadu pabeidzām ar 27 miljonu eiro apgrozījumu, tad pagājušais gads iezīmēja strauju kritumu. Pagājušajā gadā apgrozījums bija nepilni 15 miljoni eiro. Tas nozīmē, ka pagājušais gads bija ļoti izaicinošs uzņēmumam, kā arī visai būvkonstrukciju nozarei un ražotājiem.
Kas bija galvenie iemesli?
Jāsaka, ka gandrīz visi būvkonstrukciju ražotāji, kuru Latvijā ir salīdzinoši daudz, bija koncentrējušies uz Skandināvijas tirgiem, kur arī bija pamata apgrozījums. Mums Skandināvija vēsturiski veidoja 70-80% no kopējā apgrozījuma, bet tur dzīvokļu būvniecības tirgus burtiski gandrīz apstājās. Ja vēl 2023.gadā mēs pabeidzām jau 2022.gadā iesāktos projektus, kur būvprojekti bija gatavi un saskaņojumi saņemti, pasūtītāji šos projektus neapstādināja, tad pēc kara sākuma Ukrainā projekti, kurus bija iespējams nopauzēt un atlikt – tika atlikti. Piemēram, izsniegto būvatļauju kritums Zviedrijā daudzdzīvokļu dzīvojamo māju projektiem bija ap 70%. Tas nozīmē, ka uz atlikušo tirgus daļu bija milzīga konkurence arī no vietējiem ražotājiem un būvniekiem, kas rezultējās cenu dempingā, un kopsummā ar vājo Zviedrijas kronas un eiro valūtas kursu tas bija brīdis, kad nevarējām iegūt jaunus pasūtījumus Skandināvijā. Tas arī atspoguļojās uzņēmuma finanšu rezultātos – mēs piedzīvojām ļoti strauju apgrozījuma kritumu.
Vai tagad ir pazīmes, ka tur kaut kas varētu mainīties? Sāk iet uz labo pusi?
Tas ir ļoti saistīts ar EURIBOR, STIBOR procentu likmēm un zviedru kronas un eiro valūtas kursa attiecību. Mēs redzam, ka likmes šobrīd ir strauji nokritušas, kā arī zviedru krona ir nedaudz nospirinājusies pret eiro. Ja skatāmies tieši uz Zviedriju, tad atdzīvošanās šobrīd ir ļoti mērena – tā ir jūtama, bet nav strauja. Pasūtītāji ļoti izvērtē, ko būvēt, cik būvēt, kā būvēt. Ja, piemēram, pirms un arī pēc pandēmijas mēs Stokholmā paralēli būvējām 4-5 lielus projektus, tad šogad un nākamgad mūsu prognozes ir 2-3 projekti gadā. Prognozējamais samazinājums ir uz pusi.
Jūs ne tikai ražojat un vedat konstrukcijas, bet arī paši montējat?
Mēs Zviedrijā piedāvājam “design & build” projektus, kas nozīmē, ka mēs paši projektējam ēkas konstrukcijas, mūsu rūpnīcā saražojam visu nepieciešamo – kolonnas, sijas, sienas, pārsegumus, balkonus, fasādes sienas – visu, kas nepieciešams projektam ražojam šeit uz vietas, paši pēc tam piegādājam, un mūsu darbinieki uz vietas veic konstrukciju montāžu.
Iepriekšējos gados kompānija strādājusi ar zaudējumiem. Arī tas ir saistīts ar Skandināvijas tirgu?
Nē. 2022.gadā “Skonto Prefab” zaudējumi bija ievērojami, kas saistīts ar to, ka pārdevām savu meitasuzņēmumu. Grāmatvedībā šis darījums radīja 3,9 miljonu eiro zaudējumus, jo nācās norakstīt ieguldījumu aktīvu. Ja izslēdzam šo darījumu, tad 2022.gadu mēs noslēdzām ar peļņu no sava pamatbiznesa. Šo rūpnīcu mēs pārdevām Covid-19 pandēmijas krīzes dēļ, kad galvenā izejmateriāla – koka -cenas divkāršojās un bija brīži, kad materiālu nevarēja nopirkt, kā arī strauji pieauga ražošanas izmaksas elektroenerģijas cenu dēļ. Tas bija pirmais lielais trieciens, kad rūpnīca palika pustukša. Rūpnīcai tobrīd bija lielas kredītsaistības, kuras bija jāfinansē no pašu līdzekļiem, turklāt arī akcionāru struktūra bija tāda, ka mums nepiederēja 100%. Nākamais trieciens bija karš, kas atkal samazināja pasūtījumu apjomu un radīja pārāk lielu nenoteiktību. Tādēļ pieņēmām lēmumu pārdot šo rūpnīcu un izstāties no koka būvkonstrukciju ražošanas.
Mēs redzam, ka veiksmīgāk mēs varam sadarboties ar reāli lieliem kokapstrādes milžiem, kā, piemēram, “Sodra”, kam ir visa ķēde – pieder meži, ir zāģētavas, gan apstrādes rūpnīcas. Viņi šajā ķēdē ir daudz produktīvāki un efektīvāki, un mēs konstrukciju materiālu (CLT/Glulam) varam nopirkt daudz izdevīgāk nekā ražot paši. Šobrīd šādā modelī esam veiksmīgi realizējuši vairākus koka būvkonstrukciju projektus. Viens no tādiem projektiem ir “The Sammontalo Building” Laperantā Somijā, kur veicām ēkas karkasa projektēšanas darbus, materiālu piegādi un montāžu.
Savu rūpnīcu pārdevāt zviedriem?
Nē, to izpirka mazākuma akcionāri.
Un kā ar zaudējumiem 2023.gadā?
Arī 2023.gadā bija lieli zaudējumi – nepilni 3 miljoni eiro. 2023.gadā 4,25 miljonu eiro zaudējumi bija tiešā veidā saistīti ar “Skonto Plan” maksātnespēju. Tas saistīts ar to, ka mums nācās norakstīt aizdevumus māsasuzņēmumam, kā arī tobrīd “Skonto Group” ietilpstošie uzņēmumi bija sasaistīti ar kopīgu banku – viens par otru bijām snieguši galvojumus. Tādējādi mums bija jāsedz daļa “Skonto Plan” saistību pret banku. Vēljoprojām ik pa laikam kādam no klientiem vai piegādātājiem rodas jautājumi par “Skonto” un par esošo situāciju. Šobrīd mūsu vienīgā savstarpējā saistība ir patiesā labuma guvējs Rihards Rāvis, un uzņēmums ir pilnībā neatkarīgs no “Skonto” ietilpstošajiem uzņēmumiem. Katrs mēs strādājam savā tirgū, savā nozarē, ar saviem projektiem.
Vai pagājušajā gadā, ņemot vērā, ka esat nokārtojuši saistības, būs peļņa?
Kā jau minēju, 2024.gadā apgrozījums samazinājās no 27 miljoniem eiro līdz 15 miljoniem. Mums nācās samazināt cilvēku skaitu, ļoti būtiski samazināt fiksētās izmaksas, optimizējām visu iespējamo, efektivizējām arī ražošanas procesus. Tādējādi 2024.gadu būsim pabeiguši tuvu “nullei” jeb ar apmēram 200 000 eiro zaudējumiem. Ņemot vērā apgrozījuma samazinājumu, tas ir labs rezultāts.
Kādas ir prognozes par šo gadu, un kāds skats uz turpmākajiem gadiem?
2025.gadā skats uz nākotni jau ir daudz pozitīvāks. Lai arī šogad pirmais ceturksnis iesākās diezgan bēdīgi, jo projektu sākumi tika pārcelti – vairāki projekti Zviedrijā bija jāsāk pirmajā ceturksnī, bet tie pārcēlās uz otro ceturksni.
Kopumā šim gadam projektu ir daudz. Ar jauniem projektiem esam atgriezušies Zviedrijā – ir divi lieli “design & build” projekti, kuru realizācijas termiņš iestiepjas arī 2026.gadā. Ir trīs Stokholmas metro projekti, kuru būvniecībā piedalāmies ar savām dzelzsbetona konstrukcijām un montāžu, kas ir jauna niša, kurā esam iekšā. Ja iepriekš mēs koncentrējāmies uz daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām, tad šobrīd startējam arī infrastruktūras objektos Zviedrijā.
Biroju segments vai tirdzniecības centru objekti nav jums interesanti?
Tas nav īsti mūsu profils, jo šādos objektos ir daudz stikla un metāla konstrukciju. Tas ir tas, ko mēs paši neražojam, tādēļ šobrīd nesaskatām iespēju konkurēt šajā segmentā. Mūsu profils ir saliekamais dzelzsbetons un “CLT/Glulam” (koka) konstrukcijas.
Kādus finanšu rezultātus plānojat šogad?
Šogad mēs plānojam ievērojamu apgrozījuma pieaugumu – atgriezties normālā darbības apmērā. Šogad prognozējam, ka apgrozījums būs no 22-25 miljoniem eiro. Ja runājam par nākotni, tad optimāls apgrozījums mūsu lieluma uzņēmumam būtu ap 35 miljoniem eiro. Redzam, ka to varētu sasniegt 2026. vai 2027.gadā, ja tirgus attīstīsies līdzšinējā ātrumā.
Kāds ir produkcijas un pakalpojumu sadalījums – cik aizņem eksports un cik vietējais tirgus?
Ja vēsturiski proporcija bija 80% eksports un 20% Latvijas tirgus, tad šogad lielākā daļa būs Latvijas projekti. Šogad apgrozījums būs 60% no Latvijas un 40% – eksports. Ja eksporta tirgus šobrīd lēni sāk ieskrieties, tad Latvijā šogad ir redzama spēcīga vilkme visa veida projektos, tostarp militārajā jomā. Šobrīd esam īstenojuši jau vairākus ar militārajām vajadzībām saistītus projektus un ir liels pieprasījums industriālo ēku projektos, piemēram, noliktavas, ko mēs arī piegādājam. Ievērojami atdzīvojusies ir arī daudzdzīvokļu dzīvojamo māju segments, šobrīd ražojam un piegādājam divus lielus projektus Rīgā un Valmierā, kā arī rudenī uzsāksim vēl divu lielu projektu īstenošanu.
Ar kuriem attīstītājiem strādājat?
Strādājam ar ļoti daudziem attīstītājiem. Jāsaka, ka to, ko iepriekš darījām Zviedrijā, tagad darām arī Latvijā, un šobrīd būvniecība, izmantojot saliekamo dzelzsbetonu, ir kļuvusi daudz izplatītāka. Ja kādreiz pārsvarā būvēja no mūrētajiem blokiem vai monolītā betona, tad tagad attīstītāji ir “metušies” saliekamajā dzelzsbetonā. Laikam ir sapratuši, ka tā ir ātrāk un izdevīgāk. Iespējams, savu iespaidu rada arī kvalitatīva darbaspēka trūkums – nav vairs pieejami nepieciešamie strādnieki objektos, kas uz vietas objektā uzbūvētu ēkas nesošo konstrukciju kvalitatīvi un pietiekami ātri. Milzīgu ēku no saliekamā dzelzsbetona var samontēt astoņu cilvēku komanda.
Zviedrija jums eksportā ir pamattirgus? Ir vēl kādi tirgi?
Pamattirgus ir Zviedrija. Konkurētspējīgi dzelzsbetonu mums ir vest pārsvarā tikai uz Zviedriju, jo ir prāmis no Ventspils – tiešā satiksme. Jo tālāk jāved, jo paliekam nekonkurētspējīgāki. Tomēr ik pa laikam tiek realizēts kāds tālāks projekts, piemēram, šogad piegādājām saliekamā dzelzsbetona “design & build” projektu Fēru salās. Sakrāvām 120 tonnu konstrukciju kuģī Rīgas ostā, kuģis piecās dienās aizpeldēja līdz Fēru salām, un šobrīd montējam tur daudzdzīvokļu četru stāvu ēkas projektu. Tas mūsu uzņēmuma vēsturē ir nebijis un jauns tirgus – Fēru salas.
Tomēr jāatzīst, ka Zviedrija ir mūsu eksporta pamattirgus. Somijā ir pašiem savas dzelzsbetona rūpnīcas, un tirgus ir ļoti piesardzīgs, izvēloties piegādātājus no citas valsts, savukārt Dānija jau ir pārāk tālu. Saliekamā dzelzsbetona projekti mums ir bijuši arī Norvēģijā, Lietuvā un Igaunijā. Savukārt runājot par projektiem, kuru nesošās konstrukcijas tiek būvētas no “CLT/Glulam” (koka), tad tā var būt visa Eiropa un pat pasaule, jo koks ir desmit reizes vieglāks par betonu, līdz ar to transporta izmaksas projektam ir desmit reizes zemākas.
Kādi projekti šobrīd vietējā tirgū ir lielākie?
Kā jau minēju, tās šogad ir daudzdzīvokļu ēkas. Piemēram, Rīgā “YIT Latvija” projekts “Rubīns”, “Aimasa” projekts – “Daudzdzīvokļu māja Valmierā”, arī ir vairāki mazāki projekti pie vietējiem attīstītājiem.
Otrs lielākais segments ir militārie objekti, kas ir no saliekamā dzelzsbetona, piemēram, munīciju noliktavas, esam ražojuši arī lego blokus robežai, prettanku pūķa zobus. Kā trešais segments ir noliktavas, industriālās ēkas un loģistikas parku ēkas. Lielākoties gala pasūtītāji ir privātie, savukārt valsts – ar militāro pasūtījumu.
Vai eksportam tiek plānota atgriešanās pie 80% no kopējā apgrozījuma?
Mūsu uzņēmuma veiksmīgai darbībai eksports ir ļoti nepieciešams. Latvijā ir vairākas dzelzsbetona rūpnīcas, – visām Latvijā darba nepietiks. Ja mēs visi konkurētu tikai par Latvijas tirgu, tad kādam būtu jāveras ciet. Tādēļ eksports ir nepieciešams, un arī cena, ko eksportā maksā pasūtītājs, ir augstāka, nekā vietējais tirgus spēj samaksāt. Tādēļ eksporta apjomiem ir jāatgriežas, un vismaz 60% no apgrozījuma mums ir jābūt eksporta tirgos. Protams, arī vietējais tirgus sāk pieprasīt modernus risinājumus, mēs vēlamies būt arī vietējā tirgū, gribam ienest zināšanas un pieredzi, ko esam uzkrājuši Skandināvijas tirgū. Projektējot, ražojot un būvējot Skandināvijas tirgum, esam uzkrājuši projektēšanas un dzelzsbetona ražošanas tehnoloģisko pieredzi, kā arī loģistikas, projekta vadības un montāžas zināšanas, kā veiksmīgi, ātri, efektīvi un salīdzinoši lēti var uzbūvēt praktiski jebko.
Kad jūs varētu sasniegt 60% eksportā?
Esam tuvu tam, lai tas būtu jau 2026.gadā. Ja tuvākajos mēnešos panāksim vienošanos par vairākiem projektiem eksportā, tad 2026.gadā apgrozījums jau būs virs 60%. Iestrādnes ir, pieprasījums ir, būvēt arī ir ko, taču ir arī liela konkurence no pašiem zviedriem. Arī Zviedrijā ir daudz rūpnīcu sabūvēts vēl pirms pandēmijas līdz ar augsto pieprasījumu pēc dzīvojamā fonda. Pirms tam ar augsto pieprasījumu tirgū vietējās rūpnīcas netika galā, tādēļ Zviedrijā strādāja gan latvieši, gan igauņi, gan poļi un lietuvieši. Pieprasījums bija tik liels, ka visiem bija darbs un vēl palika pāri, kādreiz dabūt piecus līdz sešus projektus gadā bija salīdzinoši viegli. Šobrīd cīņa par projektiem ir nenormāla. Uzvar tas, kurš var iedot labāko risinājumu un labāko cenu, kā arī ir uzticams kā partneris. Šobrīd uzņēmumam bez Skandināvijā realizēto projektu pieredzes Zviedrijas vai Norvēģijas tirgū nav izredzes. Tur tagad strādā un attīstās tikai tie, kas jau to gadiem ir darījuši.
Vai varat vairāk pastāstīt par metro projektu? Cik tas ir apjomīgs?
Ir trīs projekti, trīs dažādi klienti un trīs dažādas metro stacijas. Mēs kā ģenerāluzņēmēja apakšuzņēmējs būvējam savu mazo daļu. Metro stacijās mēs izbūvēsim kāpnes un pārsegumus – visu to, kas stacijā paredzēts no saliekamā dzelzsbetona. Stokholmā paplašina jaunu dzīvojamo rajonu “Barkarby”, un tā būvniecība ietver metro izbūvi. Redzam, ka, ja mūsu pamatbiznesā nav tik daudz projektu, tad ir jāpielāgojas. Viena no nišām ir infrastruktūras projekti – metro. Šajā jomā esam sevi pierādījuši un šobrīd jau runājam par nākamā gada projektu, kas būs ļoti apjomīgs un būs jāizbūvē ļoti daudz kāpņu un citu konstrukciju. Ja vienosimies par tā realizāciju, tad tas būs vairāku miljonu eiro darījums.
Cik līdzekļu tiek ieguldīts jaunu produkcijas veidu izstrādē, kādi ir šie produkcijas veidi?
To, ko šobrīd var saražot no dzelzsbetona, to visu mēs varam izdarīt mūsu rūpnīcā, sākot ar tādām speciālām un vienkāršām militārām konstrukcijām kā pūķa zobi un beidzot ar ēkas fasādes elementu vai tilta siju.
Runājot par ražošanu, tad mēs ejam CO2 samazināšanas virzienā. Latvijā šī tendence ir tikai tagad aizsākusies, ir diskusijas par to, bet nav tā, ka pasūtītāji jau to prasa. Savukārt Zviedrijā CO2 izmešu sertifikāts ir aktuāls jau ilgu laiku, turklāt prasības tur paliek arvien stingrākas. Jo projekts ir energoefektīvāks un rada mazāk emisiju, jo lētāks tam ir pieejamais bankas finansējums. Tas ir tāpat kā ar elektroauto, piemēram, bankā var nopirkt hibrīdu ar samazinātu likmi, jo valsts un Eiropas politika stimulē zaļākus pirkumus. Zviedrijā tāpat ir ar dzīvokļiem – jo zaļāks projekts, jo zemāka bankas aizdevuma likme tiek piemērota dzīvokļa iegādei. Tāpēc attīstītājs ir ieinteresēts būvēt zaļāk, un šī ķēdīte atnāk arī pie mums. Mums savukārt ir jādomā, kā radīt produktu, kas rada mazāk izmešu. Mums šobrīd izstrādes procesā ir zaļais betons, kuram ir speciāls sastāvs, nav izmantots tikai cements, bet ir visādi piemaisījumi. Tādējādi, piemēram, viena tonna produkta rada nevis 100 kg emisiju, bet jau 80 kg. Tas tiek aprēķināts, pierādīts, pamatots, un tad uzņēmumam tiek izsniegts sertifikāts šiem produktiem, un tādējādi varam startēt konkursos ar paaugstinātajām prasībām. Protams, lai tiktu līdz šādam produktam, tas ir jāizstrādā, jātestē, jāvērtē, kā šis betons cietē, cik ilgi, kādas ir izmaksas utt. Mēs arī nevaram atļauties ražot vienu paneli trīs dienas, jo tad mums būs trīs reizes mazāk paneļu saražots, vai arī ražot tādu produktu, kurš ir neadekvāti dārgs. Ir jāatrod pareizais balanss.
Recepti paši izstrādājat?
Jā, paši izstrādājam, testējam un skatāmies, kā tas strādā. Tas ir virziens, kurā šobrīd strādājam un investējam gan zināšanas, gan finansējumu.
Vai uz zaļo betonu jūs plānojat pāriet pilnībā?
Nē, tas ir specifiski projektiem. Piemēram, ja projektam ir specifiskas zaļās prasības, tad mēs varam piedāvāt šādu produktu.
Cik daudz tiek plānots investēt ražošanas iekārtās, IT sistēmās?
Pēdējo desmit gadu laikā mēs vidēji katru gadu investējam apmēram 550 000 eiro. Kādu gadu vairāk, kādu mazāk. Investējam tekošo iekārtu nomaiņā, nolietojušās iekārtas nomainām uz jaunākām.
Šogad ir plānots nedaudz mazāk investēt līdz ar tirgus situāciju un piedzīvoto grūto laiku, nav tik daudz brīvu līdzekļu. Lielas investīcijas tiek ieguldītas arī cilvēkos. Mēs apmācām savus profesionāļus, kas maksā naudu, kā arī mums ir daudz viesstrādnieku. Viņi atbrauc, un divi mēneši šis cilvēks jāapmāca, kā arī jāmaksā alga. Tā ir sava veida investīcija – investīcija ne iekārtā, bet cilvēkā.
No kurienes ir viesstrādnieki?
No Uzbekistānas. Ne visiem izdodas, kas nozīmē, ka nauda ir investēta, bet neveiksmīgi. Ja saliek kopā investīcijas iekārtās un cilvēkos, tad tie ir jau vidēji 800 000 eiro gadā.
Ja runājam kopumā par investīcijām, tad vēsturiski mums ir liela rūpnīca, darba galdi, celtņi, viss, kas vajadzīgs dzelzsbetona ražošanai. Mēs neesam investējuši jaunu rūpnīcu būvniecībā, kur būtu ļoti modernas iekārtas, gaišas telpas. Līdz ar to mums šādas investīcijas nav jāatpelna ātri, tādēļ varam piedāvāt šim brīdim konkurētspējīgu cenu un varam atļauties vairāk samaksāt darbiniekiem.
Iepriekš minējāt, ka grūtajos laikos nācās atlaist darbiniekus, bet tagad jau runājat par viesstrādniekiem. Vai darbinieku tagad jums trūkst?
Tā ir problēma, kas jau ir vismaz desmit gadus, ka Latvijā ir arvien mazāk un mazāk cilvēku, kas ir gatavi strādāt šāda veida darbu – strādāt ar betonu, strādāt rūpnīcā un ne tik tīros apstākļos.
Vietējie negrib?
Jā, tas ir fizisks darbs. Ir vietējie, kas strādā te ilgi, bet jauni cilvēki īpaši neraujas uz rūpnīcu. Cik daudz Daugavpils tehnikumā pabeidz betonētāja kvalifikāciju – gadā varbūt trīs, varbūt neviens. Būtībā arī valsts izglītības sistēma šādu arodu neapmāca. Mums nākas pašiem apmācīt. Neviens jaunietis īpaši nenāks mācīties un pēc tam strādāt šādu fiziski smagu darbu.
Bet algas ir labas?
Labas, profesionāls komplektētājs var nopelnīt no 3-3,5 tūkstošiem eiro bruto mēnesī. Tā ir divreiz lielāka alga nekā vidējā valstī. Darbs ir smags, agri jāceļas. Jauni cilvēki neredz sevi šajā nozarē. Ja ir jāizvēlas, vai strādāt baltā halātā pie automatizētas līnijas un saņemt 2000 eiro mēnesī vai strādāt betona rūpnīca ar 3000 eiro algu, tad izvēle ir par labu pirmajam variantam.
Tādēļ ir jāpiesaista viesstrādnieki. Viņi ir gatavi strādāt smagu fizisku darbu, jo acīmredzot nav viņiem tik labu apstākļu. Ja viņam piedāvā šādu darbu par adekvātu algu, tad to ir gatavs darīt un darīt ar atdevi. Diemžēl neviena tehnoloģija vēl nav tā attīstījusies, ka māju varētu uzbūvēt ar datortehnikas palīdzību, tas tomēr ir fizisks darbs – ir un paliks vēl ilgu laiku. Mums rūpnīcā šobrīd strādā 20-30% apmācītu, kvalificētu viesstrādnieku.
Kā vērtējat situāciju būvniecības nozarē, kā tā ietekmē uzņēmuma darbību? Kādas ir prognozes par nozari tuvāko pāris gadu laikā?
Šobrīd, manuprāt, mēs esam izaugsmes fāzē. Ja atceramies laiku atpakaļ, sākās karš, un bija tikai kritums un kritums, visur tikai samazināja vai apstādināja, bija liela nenoteiktība. Privātajiem pasūtītājiem uzleca EURIBOT likmes, dzīvojamo māju projekti vispār apstājās, militārie projekti vēl nebija sākušies. Bija laiks, kad darba bija ļoti maz. Tagad ir redzams, ka Latvijā attīstās dzīvojamais fonds – pateicoties EURIBOR kritumam, sāk attīstīt jaunus projektus, ir arī valsts militārie iepirkumi, ir noliktavas un loģistikas parki, kā arī sāk atdzīvoties Zviedrijas tirgus. Kopējā perspektīva un noskaņojums šobrīd ir pozitīvs. Nav vairs jādomā par to, kā izdzīvot, bet ir jādomā, kā attīstīties.
Vai izaugsmi kaut kas var apdraudēt, piemēram, ASV tarifi?
Tas, protams, var ietekmēt. Zviedrijas eksporta apjoms uz ASV ir liels. Ja viņiem uzliek lielus tarifus, tad krīt eksports, cilvēki paliek nabadzīgāki, mazāk var atļauties uzlabot dzīves kvalitāti, mazāk pirkt jaunus dzīvokļus. Tas viss ir ļoti saistīts un arī neprognozējams. Rietumu pasaule ir ļoti sasaistīta savā starpā, ja notiek kaut kas negatīvs, tas var ietekmēt visu pārējo. Šobrīd viss ir trausls.
Cik ilgi varētu turpināties izaugsme?
Tas ir neatbildams jautājums. Tas ir kā zīlēt kafijas biezumos. Ja viss pasaulē kļūst mierīgi, tad visdrīzāk ir redzams, ka pieprasījums pēc dzīvojamā fonda ir liels, joprojām tiek būvētas pilsētas, attīstīti jauni rajoni. Ja finansējums un izmaksas ir saprāta līmenī, tad izaugsme ir un turpināsies. Ja notiek, kas neparedzams, sākas konflikts, karadarbība, tad investīcijas uzreiz tiek atmestas un iepauzētas. Viss apstājas. Izaugsme var turpināties ilgi un tikpat labi tā var būt apdraudēta pēc pāris mēnešiem. Ir jādzīvo ar domu, ka nepieņemam ļaunāko scenāriju, bet vienīgais ceļš ir attīstības ceļš.
