Satversmes tiesa (ST) atzinusi, ka šā gada martā parakstītais Latvijas un Krievijas robežlīgums, kas paredz agrākā Latvijas Abrenes apriņķa iekļaušanu Krievijas Federācijā, atbilst Satversmes 3.pantam.Līdz ar to valdībai nekas vairs netraucē pabeigt robežlīguma ratifikācijas procesu, žurnālistiem atzina ST priekšsēdētājs Gunārs Kūtris. Visticamāk, tas varētu noslēgties jau decembrī, kad abu valstu ārlietu ministri Rīgā apmainīsies ar ratifikācijas rakstiem, liecina aģentūras LETA rīcībā esošā neoficiālā informācija. Par neatbilstošu Satversmes 68.pantam ST atzina robežlīguma ratifikācijas likumā ietverto atsauci uz Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) noteikto robežu nemainības principu, un ar ST spriedumu šī atsauce tiek svītrota no likuma. ST uzskata, ka šī atsauce sašaurina robežlīguma preambulu, kas atsaucas uz ANO un EDSO principiem. Kā skaidroja ST tiesneša palīgs Jānis Pleps, pievienojot minēto atsauci likumam par robežlīguma ratifikāciju, nebija ievērota procesuālā kārtība. Turklāt, izvērtējot šīs atsauces iespējamās sekas, ST secinājusi, ka pastāv teorētiska iespēja to traktēt kā atteikšanos no Latvijas valstiskās kontinuitātes. Kūtris uzsvēra, ka ar ST spriedumu izslēgtie vārdi nākotnē var būtiski ietekmēt robežlīguma satura un tvēruma interpretāciju. ST priekšsēdētājs norādīja, ka atsauce no likuma izslēgta ar ST spriedumu un tāpēc nav nepieciešamas likuma izmaiņas. ST nepilnu mēnesi rakstveida procesā vērtēja robežlīguma un tā ratifikācijas likuma atbilstību Satversmes 3.pantam, kas noteic, ka Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Tāpat tika vērtēts, vai 4.maija Latvijas neatkarības deklarācijai atbilst robežlīguma parakstīšanas pilnvarojuma likumā un ratifikācijas likumā ietvertās atsauces uz EDSO noteikto robežu nemainības principu. Motivētais konstitucionālās tiesas sprieduma teksts izvērsts uz 180 lappusēm. ST tiesnesis Juris Jelāgins, skaidrojot spriedumu, sacīja, ka valdībai nebija pamata jautājumu par robežas grozīšanu attiecībā uz Abrenes apriņķi nodot tautas nobalsošanai. Satversmes 3.pants, slēdzot robežlīgumu, nav aizskarts, sacīja tiesnesis, norādot, ka Abrenes apriņķi Latvijas Republika savulaik ieguvusi tās ekonomisko vajadzību dēļ, un tas nav ietilpis Latvijas vēsturiskajā teritorijā. ST konstatēja, ka Abrenes apvidus zaudēšana neietekmē Latvijas valsts nepārtrauktību, kā arī konstatēja, ka pēc 1990.gada Latvija ir konsekventi turējusies pie uzskata, ka tā ir 1940.gadā okupētās Latvijas valsts turpinātāja. ST tiesneši žurnālistiem uzsvēra, ka tiesa vērtējusi apstrīdēto dokumentu tiesiskumu, cenšoties saglabāt neitralitāti attiecībā uz politiskajiem, ekonomiskajiem argumentiem un “zināmā mērā savaldīt emocijas”. Tiesneši uzsvēra, ka ST spriedums ir jālasa un jāvērtē kopumā. Sprieduma sagatavošanā vērtēti un apkopoti normatīvie materiāli, kas attiecās uz 1917.-1932.gadu, četrdesmitajiem gadiem, kā arī mūsdienās pieņemtie likumi, speciālistu, tiesību zinātnieku un vēsturnieku atzinumi un darbi par šiem jautājumiem, Eiropas Cilvēktiesību tiesas, ANO starptautiskās tiesas un Nirnbergas tribunāla materiāli. Vērtētas arī valstsvīru runas, stenogrammas u.c. Spriedumā svarīgie jautājumi analizēti “soli pa solim”. Analizējot tos, dotas atbildes un vērtējums atsevišķiem jautājumiem – deklarācijām un dokumentiem par Latvijas dibināšanu, valsts robežu apzināšana, aneksijas un okupācijas sekas, robežu izmaiņa “de facto”, deklarācija par Latvijas valstisko atjaunošanu, nepārtrauktības doktrīna, Latvijas valsts robežu analīze no 15.gadsimta. Tāpat analizēts Satversmes 3.panta saturs un līguma atbilstība šim pantam. Būtiskākais, ko vērtējusi tiesa, – Satversmes 3.panta saturs un robežlīguma saturs, kā arī robežlīguma ratifikācijas likuma atbilstība valsts nepārtrauktības principam. Jelāgins piebilda, ka ST nav tiesīga izvērtēt Abrenes apriņķa nodošanas politisko lietderību, tā vērtē, vai ir ievērotas pastāvošās likuma normas. Tāpat tas nozīmējis atbildēt uz jautājumu, vai robežas grozīšana – “Abrenes jautājums” – nododama tautas nobalsošanā vai pietiek ar balsojumu Saeimā. Robežlīgums groza Latvijas valsts teritoriju, tāpēc nācies atbildēt, vai jebkurš teritoriāls grozījums nododams tautas nobalsošanai. ST secināja, ka ir teritorijas, kas atrodas ārpus Satversmes 3.panta tvēruma. Līdz ar to Satversmē noteiktas divas procedūras, saskaņā ar kurām veicamas valsts teritorijas izmaiņas – tautas nobalsošana, kas piemērojama, kad, slēdzot līgumu par robežu grozīšanu, aizskarts Satversmes 3.pantā noteiktais četru vēsturisko etnogrāfisko apgabalu vienotības princips. Pārējos gadījumos piemērojama Satversmes 68.pantā noteiktā kārtība. Latviešu vēsturiski etnogrāfisko apgabalu grozīšana ir Latvijas pilsoņu kompetencē. ST bija nepieciešams pārbaudīt, vai valsts robežas grozīšanai ir piemērota pareizā procedūra. ST pētījusi, vai Abrenes apvidus ietilpst Latgales vai kādā citā vēsturiski etnogrāfiskā teritorijā. ST izpētījusi, ka Abrenes apriņķis bijis senlatviešu vēsturiski apdzīvota teritorija, taču tas vairākus gadsimtus bijis nošķirts arī no Latgales apgabala un tajā notikusi iedzīvotāju asimilācija. Piemēram, 1925.gadā tas bijis viskrieviskākais apriņķis Latgales austrumu daļā, kur dzīvojuši 91,5% krievu. Apvienojot latviešu apdzīvotos apgabalus, Latvijas valsts par pamatu ņēmusi iedzīvotāju nacionālo piederību robežu noteikšanas brīdī, nevis vēsturiski etnogrāfiskās robežas, kas pastāvējušas iepriekš. Jelāgins minēja, ka sevišķi nozīmīgs ir 1917.gada Latgales 1.kongress, kurš piedalījās Vitebskas guberņas, Ludzas, Rēzeknes, Daugavpils apriņķu pārstāvji. Rezolūcijā tika prasīta tikai šo trīs apriņķu pievienošana Latvijai. Kongresā nav izskanējis lūgums par Abrenes apvidus kā Latgales daļas pievienošanu Latvijai. Tas nav ietilpis arī Vitebskas apvidū un jautājums par Abrenes pievienošanu nav ticis diskutēts. 1918.gadā Latvijas Republikas proklamēšanas aktā ietvertajā prasībā apvienot četras Latvijas daļas ar Latgales jēdzienu apzīmēti trīs iepriekšminētie apriņķi. ST, vērtējot Miera līguma noslēgšanas gaitu, secināja, ka padomju Krievija Abreni Latvijai nodeva, atsaucoties uz Latvijas kā jaunas valsts ekonomiskajām vajadzībām. Pitalovas stacijas pievienošanu Latvijas teritorijai prasīja ekonomiski, militāri un stratēģiski apsvērumi. Abrenes apvidus tolaik tika dēvēts par “jaunpievienoto” Latvijas teritoriju, kas atrodas ārpus Latgales teritorijas, skaidroja Jelāgins. Jelāgins minēja, ka Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920.gada pavasarī, taču vēl nebija noslēgušās miera sarunas ar Padomju Krieviju. Miera līgums noslēgts tikai 1920.gada augustā, taču jau iepriekš tika risināts jautājums par papildu deputātu ievēlēšanu Ziemeļvidzemē. Debatēs neviens deputāts neaicināja Abrenē rīkot vēlēšanas – tolaik vairāk rūpēja tieši Ziemeļvidzemes deputātu ievēlēšana. Minētais ļauj secināt, ka Satversmes 3.pants, slēdzot robežlīgumu, nav ticis aizskarts un par to nebija jārīko tautas nobalsošana, norādīja ST tiesnesis. Vaicāts, vai Latvijas teritorijā ir vēl citas līdzīgas teritorijas kā Abrenes apriņķis, Jelāgins minēja nelielu teritoriju Baltkrievijas pierobežā, netālu no Daugavpils. LETA jau ziņoja, ka robežlīgumu ST apstrīdēja visi partijas “Jaunais laiks” Saeimas frakcijas deputāti, kā arī trīs koalīcijas deputāti – Visvaldis Lācis (ZZS), Anna Seile (TB/LNNK) un Gunārs Laicāns (TB/LNNK). Pieteikumu ST partijas “Visu Latvijai!” vārdā iesniedza tās valdes pilnvarotais pārstāvis Imants Parādnieks. Abas lietas tika apvienotas. ST tika lūgta robežlīguma parakstīšanas pilnvarojuma likumu, pašu robežlīgumu un tā ratifikācijas likumu atzīt par spēkā neesošiem. Lieta tika skatīta rakstveida procesā, līdz ar to juridiskā argumentācija netika sniegta mutvārdos, bet lietas dalībnieki to iepriekš bija izklāstījuši rakstiski. Rakstveida process tika izvēlēts arī tādēļ, lai izvairītos no lietas iespējamās politizācijas. Lietas sagatavošanas laikā tika veikts izpētes darbs Latvijas Valsts vēstures arhīvā un bibliotēkās, tika pieprasīti un saņemti atzinumi no Latvijas tiesību un vēstures zinātņu ekspertiem, kā arī uzklausīti Lietuvas un Igaunijas starptautisko un konstitucionālo tiesību ekspertu viedokļi. Lietai pievienoti Latviešu pagaidu nacionālās padomes, Latvijas Tautas padomes un Latvijas Satversmes sapulces dokumenti, kuros atspoguļoti Latvijas valsts izveidošanas tiesiskie un vēsturiskie apstākļi. Lietā ir ietverti dokumenti par 1920.gada 11.augusta Latvijas un Krievijas miera līguma noslēgšanas gaitu un pušu debatēm par valstu robežu. Lietai papildus pievienoti Latvijā un trimdā publicētie latviešu juristu un vēsturnieku raksti par Latvijas valsts neatkarības zaudēšanu, iespējām atjaunot Latvijas valstiskumu un 1920.gada 11.augusta miera līgumā noteikto valsts robežu ar Krieviju. Vairākiem Ministru kabineta iesniegtajiem dokumentiem ir noteikts konfidenciālas informācijas statuss. Kā ziņots, jau 1997.gadā parafēto abu valstu robežlīgumu Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) un Krievijas premjerministrs Mihails Fradkovs parakstīja šā gada 27.martā Maskavā. Līgums jau ir ratificēts abu valstu parlamentos, un ratifikācijas likumu parakstījuši abu valstu prezidenti. Atlicis vien apmainīties ar ratifikācijas rakstiem.
