Latvijā cūkgaļas ražošana nesedz patēriņu, tādēļ tā jāpalielina. Lielfermu būvniecība dod iespēju strauji palielināt cūkgaļas ražošanu, bet vienlaikus palielina vides piesārņojuma draudus: augsnes pārmēslošanu ar šķidrmēsliem, mēslu smakas izplatīšanos plašā apkaimē.Lai tas nenotiktu, jābūt kompleksam risinājumam, vienlaikus ar cūkgaļas ražošanu jārisina arī mēslu izmantošanas jautājums. Pieredze liecina, ka apkārtējās vides aizsardzības jautājumus iespējams sekmīgi atrisināt, to rāda Vācijas un Latvijas pieredze. Man Vācijas cūkkopības fermās nācies būt divas reizes. 1984. gadā Pinneburgas novadā biju tā dēvētajā «intensīvā» zemkopja cūku fermā. Apkārtne stipri smirdēja, jo mēsli glabājās atklātā tvertnē. Cūkas tika turētas aptumšotā kūtī, gaiss tajā bija ļoti smacīgs. Mani pavadoņi, skolotāji, no kūts izmuka. Es uzkavējos ilgāk, interesēdamies par barības padeves un mēslu izvākšanas mehanizāciju. Tomēr biju kļuvis pārāk «smaržīgs», tāpēc tālākajā ceļā piestājām veļas mazgātavā, kur par 12 markām stundas laikā tiku «atsmaržināts». Savukārt Ziemeļvācijā, Kalkaras novadā, 2006. gadā ar speciālistu grupu apmeklētajā cūkkopības kompleksā nekādu smaku nebija. Mēsli no kūtīm tiek novadīti biogāzes ražošanas iekārtā. Pa lodziņu varēja vērot, kā darbojas biogāzes reaktors, kā no burbuļojošās masas izdalās gāze. Nevienam no mūsu grupas pēc fermas apmeklējuma nevajadzēja meklēt drēbju mazgātavu. Iegūto biogāzi izmanto koģenerācijas stacijās, kur ražo elektrību un siltumu, par kopējā tīklā ievadīto saņemot atbilstīgu samaksu. Secinājām, ka vācieši iemanījušies no mēsliem taisīt naudu. Pēc reaktora darbības beigšanas tajā paliek nesmakojoša, trūdvielai līdzīga irdena masa, ko kā labu organisko mēslojumu izkliedē uz lauka. Kalkaras novadā reiz bija sākta, bet pārtraukta atomelektrostacijas būve. Tagad tajā ir amfiteātris, kur notiek dažādas izrādes. Padomju laikos Latvijā stipri smirdēja Acones cūku nobarošanas komplekss Ulbrokas tuvumā. Iedzīvotāju protestu ierosinātās komisijas secināja, ka cūku mēslu smaka ir nepatīkama, bet veselībai nekaitīga, un nekas nemainījās. Kopš kompleksa apsaimniekošanu pārņēma Aivars Kokts, te vairs nekas nesmird. No kūtīm atsūktais gaiss tiek «mazgāts» jeb pūsts cauri ūdens priekškaram, kas uztver amonjaku un citas smakas. Ulbrokā dzīvojošie pat nenojauš, ka blakus ciematam, kilometra attālumā, ir nobarošanas komplekss ar 15 000 cūkām. Dāņu uzņēmējam Aleksam Rasmusenam vajadzētu mācīties no Aivara Kokta. Patlaban Brūveru projektā paredzētā cūku mēslu izmantošana šķiet problemātiska. Ja cūku šķidrmēslus paredzēts iestrādāt augsnē 1500 hektāru platībā, tas, nepiesārņojot vidi, būtu pieļaujams cūku skaitam līdz 10 000. Tomēr māla augsnē iestrāde var būt apgrūtināta un izraisīt smakošanu. Pie Brūveros iecerētā nobarojamo cūku kompleksa ar 22 000 vietām mēslu pārstrādei jāceļ biogāzes koģenerācijas stacija. Tas ir celtniecības izmaksās dārgākais risinājums, bet Latvijā prasības vides aizsardzībai nedrīkst būt mazākas kā citās Eiropas valstīs. Ja staciju neceļ, šķidrmēslus varētu vest uz citām tuvējām biogāzes stacijām un pārdot kā izejmateriālu.
