Novadnieks Jānis
Zemnieka dēls ar šo rakstu godina cieņā un pateicībā ziedoto jaunību, latviešu karavīrus, kas Otrajā pasaules karā atdeva savas dzīvības, nebaidoties pretinieka pārspēka kaujās pret boļševiku Sarkano armiju.
Latviešu karavīru leģions ir viens no nozīmīgiem mūsu tautas likteņgaitu posmiem – tautas pašapziņas, kaujas spēju un varonības izpausme – un var būt piemērs mūsu jaunsardzei un skolu jaunatnei, apgūstot militāro kara (mūsu zemei pāri gājušās) un kaujas prasmi kā goda un pienākuma lietu pret varbūtēju iebrucēju.
Divas latviešu divīzijas – 15. un 19. – 1944. gadā no 4. līdz 19. martam pie Veļikajas upes sekmīgi aizstāvas pret boļševiku armijas 11 divīziju pārspēku.
Kareivju pamatierocis: šautene, durklis, mašīnpistole, rokas granāta, vieglais mīnmetējs, ātršāvējs ložmetējs. Un prasmīgi, gudri kara zinībās, ar savu attieksmi kauju smagākajos brīžos virsnieki, komandieri iedvesmoja kareivjus. Varu piebilst, ka toreiz nebija ne bruņu vestu, ne kādu paklājiņu, bieži tukšs vēders, vājš artilērijas atbalsts, un pa retam vācu triecienlidmašīnas sagrāva kādu boļševikiem stratēģiski svarīgu mezglu. Ar to arī beidzu savas sirdsbalss diktēto stāstu.
Neesmu ne profesors, ne pedagogs, ne Rakstnieku savienības biedrs, ne dzejnieks, kā dažs labs varbūt prezentējas publicējoties. Es sevi varu definēt apmēram šādi: šoferis-ekspeditors, okupācijas laikā apbalvots ar komunistiskā darba trieciennieka nozīmi, Latvijas brīvvalsts (tādai tai arī jābūt) laikā apbalvots ar valstiski augstu ordeni un novada mērogā «iesēdināts» Zelta ozolā. Vienkārši Jānītis no kādreizējās Bauskas PBS autobāzes.
UZZIŅAI
16. martā ir neoficiāla Leģionāru piemiņas diena, kad cilvēki piemin Latvijas iedzīvotājus, kuri cīnījās Trešā reiha bruņotajos spēkos Latviešu leģionā.
Savukārt 17. martā ir Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena.
