Nekā šajā pasaulē nav jauna, un notikumiem ar pārsteidzošu precizitāti ir lemts atkārtoties. Kā esot teicis kāds gudrais – vēsture atkārtojas kā farss. Diemžēl un par nelaimi, bet tas attiecas gan uz globāliem notikumiem, kad rašistiskās Krievijas uzbrukums saviem kaimiņiem ir kā atkārtojums nacistiskās Vācijas tīkojumiem pēc svešām zemēm, gan attiecībā uz piezemētākām un lokālākām lietām.
Šoreiz paralēles gribu vilkt starp divām formā un saturā līdzīgām aktivitātēm tepat mūsu pusē, ko mēs izdzīvojām turpat gadsimta ceturksni atpakaļ, un notikumiem, ko lemts piedzīvot tagad un tuvākā nākotnē. Mans skatījums.
Sākums – mazo HES drudzis
Tas sākās ar mazo HES drudzi, kas risinājās uz Latvijas upēm. Ar visnotaļ cēlu un atbalstāmu lozungu – atjaunosim izpostītos senču dzirnavu dambjus un iegūsim katrā miestā savu elektrību, tika aizsprostotas pusotra simta Latvijas upes un upītes.
Savā laikā, pielāgojot šo labiem nodomiem balstīto vai, pareizāk sakot, maskoto ideju, veikli darboņi masveidā izskrēja tautās ar mērķi pierunāt vietējos pārdot atgūtās senču zemes upju krastos, lai varētu izdabūt cauri ne pārāk augstiem birokrātijas šķēršļiem HES dambju būvniecību, uzstādīt lētākās un ne tās dabai draudzīgākās turbīnas. Rezultātā, tēlaini izsakoties, caur turbīnām sāka plūst ne jau ūdens straume, bet dzīva nauda. Tajā brīdī, kad šī «klondaika» bija sasniegusi apogeju, trauksmes zvanu iezvanīja dabas draugi, kuri norādīja uz negācijām, ko šī upju dambēšana nesa sev līdzi.
Tagad mēs zinām un saprotam, cik patiesībā šī tā sauktā zaļā enerģija izmaksāja Latvijas dabai un tās iedzīvotājiem. Appludināti un likvidēti vērtīgākie straujteču biotopi, ūdens kvalitātes un kvantitātes zudumi. To nekompensēja un arvien nekompensē 0,1% elektroenerģijas pienesums kopējā Latvijas elektroenerģijas bilancē. Tāpat tapa skaidrs, ka elektrība «katrā lauku miestā» nekļuva lētāka no tā, ka turpat aizdambēja upi un griezās turbīnas. Gluži otrādi, pateicoties šīs avantūras politisko lobiju tiesību aktos iestrādātiem «zaļās komponentes» atskaitījumiem, ko maksājām un turpinām maksāt mēs katrs elektrības lietotājs, tā kļuva daudz dārgāka. Atklājoties šiem faktiem, «trobele» sacēlās gana liela, bet rezultāts tāpat nekļuva labāks gala patērētājam, tas ir, Latvijas iedzīvotājam, jo šo «zaļo nodevu» no katra mūsu maciņa pārnesa uz kopējo maciņu – nodokļiem.
Diemžēl aina ar elektrību, kas gaiši spīd, bet dārgi maksā, nekļuva labāka arī pēc tam, kad mēs iekļāvāmies brīvā tirgus un biržas noteikumu diktētā spēlē. Bet tas jau ir cits stāsts, kurā salīdzinājumam der pastāsts par ubagu dārgā restorānā, kuram no glaunā ēdiena tiek tikai tā smarža. Tāda, lūk, ir šī notikuma vēsture un izdarītie secinājumi.
Noklāj debesis un zemi
Velkot paralēles ar šo gadsimta ceturksni seno notikumu, mēs nonākam jaunā realitātē, kas teju tiecas atkārtot iepriekšējo scenāriju. Pašlaik jauni darboņi, kurus tagad vairs nepārstāv treniņtērpos ģērbti biznesmeņi noteiktas markas automašīnās, bet ļoti respektablas ārzemju un pašmāju firmas un pat valsts uzņēmumi ar tiem pašiem «zaļiem» lozungiem, šoreiz ne ar ūdens, bet ar vēja un saules enerģiju, grib iespiesties mūsu visu kopējās debesīs un noklāt tūkstošiem hektāru mūsu dārgās Latvijas zemītes, lai iepumpētu savu artavu nepiesātināmajā kopējā elektroenerģijas biržā.
Balstoties tikai uz faktiem, gribu vērst uzmanību tam, ka Bauskas novada Vecumnieku pusē, tikai 3 km attālumā viens no otra divi neatkarīgi investori ir noskatījuši zemi, kur būvēt iespaidīgus vēja parkus ar turbīnām, kuru spārnu augstums būs 270 m. Mežainā apvidū, sektorā starp Vecumniekiem, Baldoni un Jaunjelgavu taps seši (!) lielas jaudas vēja parki, bet pie Skaistkalnes, tepat aiz Mēmeles upes Lietuvā, iecerēts superliels turpat 100 balstos spārnots vēja monstrs. Kur tik skats sniegsies, visur ņirbēs un mirgos šie nebeidzamie rati. Nu gluži kā mūžīgais dzinējs… Pavisam nedaudz pārspīlējot, var secināt, ka tādā intensitātē turpinot, mēs sasniegsim situāciju, kad mežos vairāk būs vēja turbīnu mastu nekā koku.
Situācija ir stipri līdzīga tai, kad pirms 20 gadiem bija nodoms uz Mēmeles upes tepat Bauskā uzbūvēt divus HES dambjus un upes ceļā no Skaistkalnes līdz Bauskai vēl trīs. Par laimi, pateicoties patiesi zaļi domājošu īpatņu pretestībai, ideju noraidīja, vai pareizāk teikt, pie varas esošie ieklausījās atmodinātajā tautas balsī un bija spiesti pieņemt tādu absurdu slāpējošu lēmumu. Taču ne visur tas izdevās. Vietās, kur tauta klusēja, kā, piemēram, Gaujas augštecē, vēl tagad šo skaistuli – upi – moka vairāki kaskādē sabūvētie HES dambji.
Ar «zaļo» lozungu vicināšanu
Par nožēlu šos notikumus saista vēl kāda līdzība. Kā agrāk mazo HES, tā arī tagad vēja un saules enerģijas apgūšanas uzvaras gājiens sākās ar tā saukto «zaļo» lozungu vicināšanu. Arī tagad vēja un saules enerģijas izmantošanas avangardā, manuprāt, aiz pārpratuma ir nostājies vides aizsardzības aktīvs, valsts un nevalstiskās organizācijas. Tiem cieši seko un to rīcību koordinē finanšu instrumenti, šoreiz tie ir Eiropas līmeņa. Taču tas būtību nemaina. Tāpat kā gadījumā ar mazo HES izgāšanos, kad atklājās, ka maksā visi, bet labumu gūst tikai daži, arī tagad būs tas pats.
Tās ir investīcijas, kas nesekmēs, bet nogremdēs izraudzītās vietas ekonomisko augšupeju. Vietējiem nekādas darba vietas tas neradīs, nekādu resursu pieplūdumu nesniegs. Tāpat kā mazos HES, tāpat arī vēja un saules parkus darbinās automātika. Īsu brīdi kādam pavērsies iespēja piestrādāt šo monstru būvniecībā, vēl kādam «atleks» nomas maksa, bet visiem paliks skaudrais mantojums – neatgriezeniski degradēta vide.
Arī šoreiz, atceroties notikumus ar mazajām HES uz upēm, mēs nešauboties varam paredzēt notikumu tālāko gaitu. Mēs atkal maksāsim! Un ne tikai ar naudu. Ar debesīs spraucošiem, turpat 300 m augstiem vēja turbīnu spārniem, ar saules bateriju noklātiem lauku platību hektāriem, izcirstiem mežiem, ar degradētu ainavu, ar šiem objektiem tuvējo zemi, kuras tirgus vērtība tuvosies nullei. Ar vēja turbīnu spārnu šalkoņu, kas aizstās gājputnu vēdas. Ar asfalta pievadceļiem un laukumiem, kas aizstās meža takas un sūnu paklājus. Ar elektromagnētiskā lauka piesātinātu vidi pašlaik dziedinošā un veltēm dāsnā meža vietā. Ar melnām un tukšām saules paneļu acīm, kas rēgosies blakus mūsu ziliem ūdeņiem un zaļām pļavām. Nav izslēgts, ka pēc zemfrekvences vibrācijām un elektromagnētiska starojuma turpināsim audzēt rindas pie ārsta kabinetiem.
Piliens nepiesātināmā elektroenerģijas jūrā
Atceroties neseno vēsturi, vai kādam vēl ir naivas cerības, ka no visa šī pasākuma ar mega vēja un saules parkiem kļūs mūsu maksātspējai adekvātāka elektroenerģija? Atmetiet šos māņus kaut vai viena objektīva fakta priekšā, ka Latvijas ieguldījums kopējā elektroenerģijas biržas katalogā ir niecīgs, lai to ietekmētu. Tātad arī šie mūsu mērogiem gigantiskie projekti būs tikai piliens nepiesātināmā elektroenerģijas jūrā un neiekustinās biržas cenu. Tāpat kā spēlē, ko ar mazajiem, bet kaitīgajiem HES mēs paspēlējām, arī šoreiz zaudētājs ir viegli prognozējams. Mums, vietējiem, šajā spēlē atvēlēts tikai šī iekārojamā, bet ļoti dārgā kliņģera caurums.
Teksts: Valērijs Gabrāns, vides speciālists
Foto: ilustratīvs no pixabay.com
