Atzīmējot 110. gadadienu, kopš Pirmā pasaules kara laikā pilsētu ieņēma vācu karaspēks, 31. jūlijā Bauskas rātsnamā bija sarīkoti šim notikumam veltīti vēstures lasījumi. Klausītāju interesi īpaši saistīja Mg. hist. Raita Ābelnieka uzstāšanās, pārstāstot tālaika norišu aculiecinieces – Lodinga alusdarītavas īpašnieka Bruno Lodinga sievas Zelmas, dzimušas Drengeres (1883–1952), – vācu valodā rakstītās atmiņas. Daļa no tām publicēta arī «Bauskas Dzīvē» 19. augustā.
1915. gada notikumu sakarā būtu vērts atcerēties arī toreizējā Bauskas notāra Kristapa Bahmaņa atmiņas, kuras publicētas viņa 1925. gadā apgādā «Saule» izdotajā grāmatā «Latvju tauta bēgļu gaitās».
Notārs, bēgļu palīdzības aktīvists, politiķis
Kristaps Bahmanis dzimis 1867. gada 6. februārī tagadējā Nīkrāces pagastā. Ieguvis skolotāja kvalifikāciju, viņš strādāja skolā un bija notāra palīgs Liepājā. 1896. gadā Bahmanis pārcēlās uz Rjazaņas guberņu, bet 1905. gadā atgriezās dzimtenē un uzsāka notāra praksi Ilūkstē. Grāmatā «1905. gada revolūcijas cīņu un sodu dienās» (1926) viņš aprakstījis gan revolūcijas notikumus Ilūkstes apriņķī, gan savu bēgšanu no soda ekspedīcijas, vispirms patvērumu rodot Krievijā, pēc tam – Šveicē. Atgriezies Latvijā, Bahmanis 1907. gadā atvēra notāra praksi Bauskā, kur, sākoties Pirmajam pasaules karam, vāca ziedojumus frontei, bet 1915. gadā, kad Bauskā ieplūda Kurzemes bēgļu straumes, organizēja palīdzības sniegšanu bēgļiem.
1915.–1918. gadā Bahmanis jau bija Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejas valdes loceklis, 1917. gadā – Kurzemes pagaidu zemes padomes loceklis un Ukrainas latviešu Centrālkomitejas valdes loceklis. 1917. gada novembrī viņš kopā ar Voldemāru Zāmuelu, Kārli Pauļuku, Oto Nonācu, Kārli Skalbi, Jāni Akurateru un citiem domubiedriem Valkā izveidoja Latviešu pagaidu nacionālo padomi, kura līdz Latvijas Tautas padomes sanākšanai 1918. gada novembrī darbojās kā galvenais starptautiskais latviešu pašnoteikšanās tiesību aizstāvis. Vēlāk Bahmanis pildīja dažādus Latvijas valsts uzdevumus Ukrainā, Dienvidkrievijā un Aizkaukāzā.
Kā deputāts Bahmanis darbojās 1., 2. un 4. Saeimā, bet pēc Ulmaņa apvērsuma atgriezās notāra profesijā. Bez jau minētajiem sacerējumiem viņš sarakstījis grāmatas «Latvieši Ukrainā 1917.–1919. gados» (1926), «Andrejs Spāģis un viņa laikmets» (1932), «Cīņa pret latviešu zemnieku izglītību 19. gadu simtenī» (1935) u. c. Bahmanis mūžībā aizgāja 1942. gada 12. martā Rīgā un ir apbedīts Rīgas Meža kapos.
Kristapa Bahmaņa ieguldījums mūsu valsts pamatu būvēšanā noteikti pelnījis dziļāku analīzi, taču šoreiz pievērsīsimies solītajam stāstam par Bausku Pirmā pasaules kara sākumā. Sekojošais teksts ir raksta autora brīvs pārstāsts par Bahmaņa grāmatā «Latvju tauta bēgļu gaitās» aprakstītajiem notikumiem, kurā iekļauti gan oriģinālā teksta citāti, gan paskaidrojoši komentāri.
Karš – «arāji nojūdza zirgus pusvagā»
1914. gada 28. jūnijā (šeit un turpmāk datumi doti pēc jaunā stila jeb Gregora kalendāra) Sarajevā sarīkotais atentāts, kurā Gavrilo Princips nogalināja Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu un viņa sievu Sofiju, kļuva par formālu ieganstu, lai jau mēnesi vēlāk – 28. jūlijā – Austroungārija un Vācija pieteiktu karu Serbijai un sāktos Pirmais pasaules karš. Krievija vispārējo mobilizāciju (sākotnēji tai Latvijā bija pakļauti Valkas, Cēsu un Valmieras apriņķa iedzīvotāji) uzsāka 30. jūlijā, bet jau nākamajā dienā mobilizācija sākās arī Rīgā. Atkārtojot Bahmaņa vārdus, «vārds «karš» kā bargas vētras brāziens nošalca pār visu latvju zemi… Visa dzīve it kā pamira. Arāji nojūdza zirgus pusvagā un pļāvēji aizgāja no neizpļautas spailes. Visa mūsu tauta nu dzīvoja tikai karam».
Mobilizētie sākumā devās karā pašpārliecināti, pat bravūras pilni, un viņus pavadīja plašas ļaužu masas: «visur skanēja klusi, mīļi atvadīšanās vārdi, klusas nopūtas… Karavīri lēca vagonos ātri un braši; citam bij puķes rokās, citam – pie cepures.» Pārliecināti par ātru krievu armijas uzvaru, baušķenieki gādāja palīdzību frontei – vāca naudu, ziedoja vērtslietas, darināja karavīriem noderīgus rokdarbus. Bahmanis, gluži kā šodienas tviterkonvoja dalībnieks, veda saziedoto uz piefrontes zonu Polijā un Prūsijā, pēc tam ar neslēptu lepnumu stāstot, ka vai visās karaspēka daļās «skaļi skan latviešu valoda».
Karš tomēr drīz iegriezās mazāk cerīgā gultnē un «latvju tauta saprata, ka viņai nu jāizdzer asiņu biķeris». Cilvēki bija noticējuši krievu armijas uzvarai, taču «rūgti vīlās». «Veselas krievu armijas viena pēc otras nedaudzos mēnešos pārdzīvoja lielas katastrofas, un latvju tauta redzēja, ka viņai neizbēgams liktenis, tuvojas vēl drūmākas dienas.»
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
