Laikraksta «Bauskas Dzīve» komanda ceturtdien, 20. martā, vēl pirms saullēkta ieradās Viļa Plūdoņa muzejā, lai kopā ar Ceraukstes kultūras nama folkloras kopu «Pāri laukam» modinātu Sauli un svinētu Lielo dienu.
Tiem, kas samulsa un jau meklē kalendāru, skaidrojam – Lielajā dienā svin pavasara saulgriežus, ne kristīgās Lieldienas, tās šogad būs aprīlī. Ceturtdien pulksten 11.01 bija ekvinokcija, kad Zemes ziemeļu puslodē sākas astronomiskais pavasaris. Saskaņā ar latviešu tautas tradīcijām to svin kā Lielo dienu, kad diena kļūst garāka par nakti.
Pavasara sagaidītāji vēl pirms saullēkta, kas todien bija prognozēts pulksten 6.25, pulcējas netālu no «Lejenieku» varenā, bet laika zoba pabojātā ozola. Viena no Lielās dienas svinētājām bija baušķeniece Mārīte Agruma. Viņa šo rituālu piedzīvoja pirmo reizi, taču iepriekš piedalījusies garākās dienas sagaidīšanā pilskalnā. Izrādās, šī ir Mārītes bērnības puse, tepat netālu bijušas klasesbiedra mājas. Viņa tik ļoti gribēja redzēt, kā sagaida pavasara saulgriežus, ka šķērslis nebija pat pašai sava braucamā neesamība – pieteikusies līdzbraucējos.
Vietējo putnu kori, kurā skaļākos solodziedājumus izpildīja dzērves, drīz vien pārspēja «Laukam pāri» folkloristu balsis. Dziesmām skanot, sanākušie devās pie Mēmeles – tuvāk Saulei. Senči ticēja, ka ūdenim šajā dienā ir maģisks spēks. Upe patiešām dziesmām ļāva ieskanēties īpaši, dāvājot jaudīgu un skaistu atbalsi.
Pulksten 6.26 bija skaidrs, ka saule vismaz rīta cēlienā nolēmusi palikt aiz mākoņiem. Tas gan netraucēja svinētājiem tā pa īstam pamosties, nomazgājot seju tuvējā strautā. Ticējumi vēsta, ka tas nodrošina skaistumu visam atlikušajam gadam.
Pēc ūdens procedūrām svinētāji atgriezās «Lejenieku» sētā, kur viņus sagaidīja pūpolpušķiem rotātas šūpoles. Redzēs, vai pēc šūpošanās Lielajā dienā odienes turēs savus asinskāros snuķus pa gabalu, jo Lieldienās piekoptā tradīcija ne vienmēr nesusi vēlamo rezultātu.
Neatņemama Lielās dienas sastāvdaļa ir krāsotas olas, kas simbolizē atdzimšanu, jaunu dzīvību, pilnību un sauli, un dažādas izdarības ar tām. Kopas «Laukam pāri» un Viļa Plūdoņa muzeja vadītājai Elīnai Kūlai-Bražei sīpolmizās bija sanākušas tiešām košas olas, kurās dzeltenīgie augu musturi mijās ar piesātinātiem sarkanbrūnā toņiem.
Savukārt Grenctāles kultūras nama vadītāja Jurgita Červinska olas bija krāsojusi tējā. Ja arī krāsas ziņā tās bija piezemētākas, tomēr izturība knaulēšanās procesā izrādījās teicama. Starp citu, vispirms esot jāsitas ar olu tievajiem un tikai pēc tam ar resnajiem galiem. Uzvarētājs drīkst savākt visas sasistās olu kauju pretinieces.
Vēl pirms sišanās olām bija jāsacenšas ripošanā. Pirmie ar mainīgiem rezultātiem olas ripināja svētku organizatori. Taču jau iesildītajā renē labus attālumus izdevās sasniegt viesu ripinātajām olām. «Lejenieku» Lielajā dienā sacentās, kurš aizripinās tālāk, bet citkārt olas ripina, lai tās pieskartos citām jau izripinātajām, kas deva tiesības savākt gan savu, gan sāncenša olu.
Sanākušie neiebilda arī pret pūpolzaru pērienu, jo kurš gan negrib «veselību iekšā un slimību ārā»! Šogad Lielajā dienā pūpoli ir krāšņuma apogejā – kupli, pūkaini, sudrabaini. Uz Lieldienām, līdz kurām vēl jāgaida mēnesis, tie diezin vai būs labā formā. Ticējums vēsta – ja pa pūpolam iecep Lielās dienas pīrāgos, tad tam, kurš pūpolu uzkož, ne no kā nebūs bail.
Pēc šūpošanās un ripināšanas «Lejenieku» mājas rentnieka galā varēja notiesāt godam nopelnīto olu. Ar labi daudz sāls, lai nav jādzīvo vienos melos! Sanākušie gan jokoja, ka mūsdienās bez saprātīgas melu devas izdzīvot ir grūti.
Lielās dienas sagaidīšanu rīkoja Viļa Plūdoņa muzejs sadarbībā ar Ceraukstes pagasta Tautas namu. Muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže pastāstīja, ka Lielā diena «Lejeniekos» sagaidīta kopš 2020. gada. Sauli vaigā pa šiem gadiem rīta agrumā izdevies redzēt pāris reizes. Tradīcija aizsākta kovidlaikā, kad ierobežojumu dēļ radusies ideja pavasari sagaidīt brīvā dabā un tā smelties enerģiju un možumu. Kopš tās reizes neviens gads nav izlaists.
