Ceturtdien, 20. jūlijā, 33 tūkstoši sudrabainu zandartiņu pāris centimetru garumā sāka savu patstāvīgo dzīvi Mūsas un Mēmeles ūdeņos. Zivju mazuļus Bauskas upēm jau vairākus gadus pēc kārtas sarūpē Bauskas mednieku un makšķernieku biedrība.
Lai sīciņajām zivtiņām būtu lielākas izredzes izdzīvot, izlaišana tiek rūpīgi plānota. Kāda daļa mazuļu upēs nonāk pa tiešo no tilpnēm, kurās tās uz Bausku atvestas. Kamēr zivteles pa platu cauruli kā pa slīdkalniņu plūst Mēmelē, noskaidrojam, ka tās ir aptuveni pusotru mēnesi vecas. Atklājas vēl kāds tumšs zandartu dzīves noslēpumu – tās atklātos ūdeņos esot jāpalaiž līdz noteiktam vecumam, citādi, cieši kopā dzīvojot, tās pusdienās sāk tiesāt viena otru.
Savukārt daļu zandartiņu biedrības aktīvie biedri pašu sarūpētās laivās izkliedēti palaiž upē. Tas darāms ļoti ātri, lai mazajos traukos zivtiņas nesāktu slāpt.
Ceturtdien Mēmelē atbildīgais mazo zandartu palaišanas mirklis lielajā pasaulē bija uzticēts biedrības pārstāvjiem Tālim Dreijeram un Mārim Vaitekūnam. Zandartiem nu nāksies iepazīt īstu dzīvi, kur pašiem jācīnās par izdzīvošanu un ēdamo. Savukārt makšķerniekiem būs jāgaida vismaz trīs četri gadi līdz tos varēs paturēt lomā, jo tiem jāizaug vismaz 45 centimetrus gariem.
Arī iepriekšējos gados Mēmelē, Mūsā un Lielupes augštecē tikušas palaistas mazās plēsējzivis, galvenokārt līdaciņas, arī ālanti.
Kā stāsta Bauskas mednieku un makšķernieku biedrības valdes priekšsēdētājs Valērijs Gabrāns, par vimbu makšķerēšanas licenču realizēšanā iegūtajiem līdzekļiem organizācija iespēju robežās rūpējas par zivju resursu atjaunošanu. «Ir divi paņēmieni, kā to izdarīt: var radīt apstākļus, kuros zivju dabiskais nārsts būtu produktīvāks, tas ir, upju tīrīšana un nārsta vietu atjaunošana, un var ielaist zivju mazuļus,» skaidro V. Gabrāns. Līdz šim Bauskas ūdeņos vairāk ielaistas tieši līdaciņas, jo makšķernieku spiediens uz šo zivju resursiem esot vislielākais. Taču Zivju fonda nolikums liedz trešo gadu pēc kārtas izlaist tās pašas sugas zivis, turklāt finansēta tiek tikai plēsējzivju resursu atjaunošana, jo tās kūtrāk sevi atražo.
V. Gabrāns atklāj, ka zandarti Latvijas zivjaudzētavās ir teju deficītprece, taču biedrībai izdevies tos sagādāt. Zivtiņas uz Bausku atceļoja no Ogres novada zivju audzētavas «Tome». No Zivju fonda tam piesaistīti gandrīz 10 tūkst. eiro finansējums, taču vienmēr arī biedrībai pašai jānodrošina līdzfinansējums.
V. Gabrāns stāsta, ka Lielupes baseins un pati Lielupe jau šobrīd ir zināma kā zandartu dzīves vieta, taču pamatā tā ir upes lejtece. Zandarts gan neesot ļoti izvēlīgs dzīvesvietas ziņā un mājo arī samērā seklos ezeros. Tas ļauj cerēt, ka arī mūsu ūdeņi tiem būs gana laba vieta, kur dzīvot, jo barības bāze ir pietiekoša. Zandarta maltītēm der tikai mazākas zivis, tas nevar kā līdaka notiesāt zivi turpat paša lielumā. «Sliktākajā gadījumā, ja zandartiņiem mūsu pusē nepatiks, tie dosies uz lejteci. Šīs zivis ir pietiekoši mobilas un migrē,» skaidro biedrības vadītājs.
Bauskas mednieku un makšķernieku biedrība darbojas jau 65 gadus. Pašlaik tajā apvienojušies aptuveni 80 biedru.
Visu foto autors: Ivars Bogdanovs
