Vecsaules pagasta «Dobelniekos» daudzi pabijuši, dodoties vasaras puķu meklējumos vai pēc saimnieces floristikas meistardarbiem. Mēs pie Ingūnas Anšances un viņas vīra Guntara šoreiz viesojāmies, lai apskatītu viņu plašo dārzu, kas radīts ar lielu mīlestību pret ziediem un mežonīgu darbu.
Ingūnas un Guntara dārza stāsts sākās pirms astoņiem gadiem. Tolaik doma bijusi iegādāties pavisam nelielu mazdārziņu. Atbraukuši, apskatījuši «Dobelniekus», un vieta, kas izstarojusi īstu lauku izjūtu, uzreiz iepatikusies. Rezultātā Anšanci pipardārziņa vietā tikuši pie diviem hektāriem zemes, simtgadīgas lauku mājas un izsmalcinātas vilku suņa dāmas Rekas.
2016. gada jūnijā viņi kļuva par Vecsaules «Dobelnieku» saimniekiem, bet pilnībā uz dzīvi tur pārcēlās gadu vēlāk.
Kad saimniecība iegādāta, gandrīz līdz namdurvīm līgojusies labība. Pie mājas auguši augļkoki un ogulāji. Pati mājiņa – bez mūsdienu ērtībām. Mantojumā nācis arī vecs šķūnis.
Pēc pārdomām, vai dzīvot «Dobelniekos» pastāvīgi vai braukāt kā uz dārzu, Anšanci uzsāka nākamās dzīvesvietas labiekārtošanu: izremontēja māju un sāka veidot teritoriju ap to. Bija jāmazina sajūtu, ka atrodas lauka vidū un jāglābjas no asajiem vējiem, tāpēc pamazām sāka ierīkot robežstādījumus. Pa astoņiem gadiem uz aptuveni hektāra tapis tagadējais «Dobelnieku» dārzs, pārējais tiek iznomāts.
Anšancu dārzam nav viens noteikts sākumpunkts. Tā kā Ingūnai gribējies skaistumu visapkārt, uzreiz ķērušies klāt visai teritorijai. Pa visiem šiem gadiem stādījumu ierīkošanai nav zīmēti arī nekādi plāni. Ja Ingūnai rodas ideja, ka noteiktā vietā vajadzīga puķudobe, tā uz karstām pēdām arī top. Augi tajā tiek sakomplektēti darba procesā, piedomājot gan par pamata, gan akcenta stādījumiem un neaizmirstot dārza saimniecei tik svarīgās krāsas. Vispirms stādmateriāls tiek piemeklēts pašu dārzā. Ja nu kas iztrūkst, to sameklē tuvākās un tālākās stādaudzētavās.
«Es laikam esmu cilvēks, kas piedzimis jau ar skatījumu. Protams, savu skatījumu, kas mums katram var būt atšķirīgs. Nozīmīga loma ir arī tam, ka esmu floriste ar jau 20 gadu stāžu,» savu spēju veidot dobes bez īpašiem priekšrakstiem skaidro Ingūna. Viņa teic, ka esot ļoti pedantiska, taču te jāpapildina – bez lieka fanātisma, jo nesatraucas par to, ka kaut ko varbūt nāksies pārstādīt vai piestādīt klāt, kaut kas tā arī neieaugsies un no dārza pazudīs.
Ingūnai atšķirībā no daudziem dārzu saimniekiem, sezona savā lolojumā sākas tikai jūlijā. Līdz tam viņa rosās pa stādu siltumnīcu. Pēc Jāņiem tirgošanās finišē, un beidzot viņa var ar visu jaudu mesties sava dārza kopšanā un uzlabošanā. Ingūna neslēpj – darbs, lai ap māju viss izskatītos nevainojami skaisti, jāiegulda mežonīgs. Atlikušajos vasaras mēnešos viņa un vīrs visu laiku atrodas ārā kustībā. Dažkārt tik ap vienpadsmitiem vakarā atceras, ka nav sanācis pat kārtīgi paēst. Dodas pie miera, un nākamajā dienā turpina tieši tāpat. Taču šajā Ingūnas teiktajā nav ne grama sūkstīšanās vai čīkstēšanas. Ja vajag laistīt vakaros – laista. Vajag ravēt visu dienu – ravē.
Viss, kas «Dobelniekos» tapis, veidots tā, lai pašiem patīk. Pa vidam Ingūnai vēl galvā dzimst jaunas idejas, dobju satura uzlabojumi un papildinājumi. Guntaram tik jāspēj tikt līdzi sievas jaunievedumiem. Abi smejoties atminas, ka reiz kārtējā ideju pārbagātības mirklī Guntars jautājis, vai gadījumā nav tāda vieta, kur kodē pret puķu atkarību.
Ekskursiju dārzā sākam, caur Guntara būvēto pergolu nonākot siltā un no vējiem pasargātā dienvidaustrumu stūrī. Pērn Ingūnai sagribējies vietu dārzā, kur var mierīgi pavadīt laiku. Tā tapusi šāda oāzīte ar soliņiem, ugunskura vietu un tuvākajā nākotnē arī nelielu skatuvīti, ko darinās Guntars. Protams, vieta atvēlēta arī puķēm un dekoratīvajiem krūmiem. Dobju augu sortiments eklektisks: rozes šeit labi sadzīvo ar graudzālēm, hortenzijām, flokšiem, jukām, lodgalvas sīpoliem, knifofiju, tūjām, fizokarpiem un vasaras puķu daudzveidību.
Sākot tikai jūlijā, daudz ko Ingūna vēl nav paguvusi iestādīt. Dārza pilnzieds «Dobelniekos» gaidāms augustā.
Krāsu gammu šajā dārza daļā diktē reiz kā norobežojums stādītā purpurkrāsas irbeņlapu fizokarpu rinda. Ingūna atzīstas – bez šī toņa viņa dārzu iedomāties nevar. To pieprasot arī viņas raksturs, turklāt krāsa ir moderna un ļoti dekoratīva. Acīgs viesis pamanīs, ka piesātinātais sarkanvīna, purpura, tumši sarkanais dārzā atbalsojas daudzos augos, sākot no dižskābarža un kļavas līdz pat vasaras puķēm.
Fizokarpu rindai kaimiņos agrāk auga 300 lavandas, taču «Dobelnieku» smagais māls tām nepatika, tāpēc tagad tās atradušas jaunas mājvietas citās dobēs.
Oāzi noslēdz vēl viena pergola, kas speciāli tapusi kampsim – efektīgai un krāšņai trompetliānai ar oranžiem ziediem. Apkārt pergolai izkārtoti bagātīgi ziedoši petūniju, begoniju un pelargoniju podi.
Neskatoties uz to, ka «Dobelniekos» par zemes deficītu sūdzēties nevarētu, dārzā daudz tiek izmantoti puķupodi. Pērn bijuši pat 60. Vienas vasaras ziedētājas labāk nekā citi dārza iemītnieki piešķir košumu un krāsu. Laistīšana, protams, sanāk pamatīga, taču Ingūnu tas nesatrauc. Pusstunda vakarpusē, un darbs darīts. Vēl tik jāatceras augus pabarot, un daudzkrāsainajiem akcentiem pa spēkam atdzīvināt pat pelēcīgi monotono šķūņa fasādi.
Daudzviet ziedošās kompozīcijas Ingūna papildinājusi ar dārza dekoriem. Tiek iegādātas gan jaunas skaistumlietiņas kā svečturi, stilizēti putnu būrīši, gan izmantotas mājās atrastas senlietas, piemēram, petrolejas lampa.
Divi dārza dekori ir īpaši, jo izgatavoti tieši Ingūnai. Viens ir draugu dāvātais lielais uzraksts «Puķu dārzs», kurš atradis vietu vienā no priekšdārza dobēm un lepni ziņo garāmbraucējiem, kas sagaidāms aiz sētas. Uzrakstam kaimiņos purpurkrāsas dižskābardis, ošlapu kļava ‘Flamingo’, kuras lapojums maina krāsu no rozīgā uz zaļi baltu, dzeltenais parūkkoks, kam spilgti zaļā lapu krāsa efektīgāka nekā ziedu mākonīši. Tāpat šajā dobē vienkopus sastādīti dažādi skujeņi, tiem pievienojusies skaisti ziedošā hortenzija ‘Annabelle’ un aveņkrāsas floksis. Bet to pakājē ļauts izplesties ferullpau sunītim, kas veido ziedošu paklāju un neļauj augt nezālēm. Šogad pirmo reizi uzziedēja Ingūnas no sēklas izaudzētā kokveida peonija.
Otra mīļlieta, ar kuru Ingūna ir īpaši lepna, ir pastkaste. Tā izgatavota no koka un izdekorēta ar viņas vārdu un telefonnumuru. Izskatās kā mazas durtiņas uz «Dobelnieku» dārza pasauli.
Atsevišķi gribas izcelt soliņus, kuru «Dobelnieku» dārzā ir daudz. Tie ir gan estētiski, gan funkcionāli. Cik to kopā, saimniece pat īsti nezināja teikt, taču piesēst šajās mājās var zem lielajiem kokiem, jau pieminētajā oāzē, mājas pagalmā un citviet. Viens no soliņiem atradis vietu pie vecas ābeles, no kuras pāri palicis vien viens nolīcis zars. Uz soliņa sēdot, var lūkot mājas priekšdārzu, bet aiz muguras uz labības lauka neitrāli zaļā fona kā ziedu ugunskuri kvēlo tumšo lapu un asinssarkano ziedu begonijas.
Mājas priekšdārzā stādījumi veidoti kompakti, lai nav tukšu zemes pleķu, ko ravēt. Tur mājvietu radušas pārstādītās lavandas, kāda no vecajām dienziežu šķirnēm, lielās miskantes, rudbekijas, veronikas, sudrabsveces un pat violeta roze un magnolija ar rozbaltiem ziediem.
Dārza otrā pusē pirms četriem gadiem teritorija tika paplašināta, jo Ingūnai ienāca prātā ideja par stādu siltumnīcu. Līdz ar to, protams, vieta atradās arī jaunām dobēm. Pļaviņā aug 30 dažādas hortenzijas, kuras Ingūna pati arī pavairo. Tur zaļo arī viņas veidotās ziemeļu palmas jeb īpašs kārklu vijums, kas pēc skata atgādina dienvidu augus. Mulčētajās dobēs stādījumi veidoti, pieturoties brīvākam un dabiskākam plānojumam. Gandrīz cilvēka augumā sakuplojušas drauga atvestās dienziedes, čīkstenes aug perfekti ovālās formās, ziedēšanai gatavojas rudbekijas, mārtiņrozes, helēnijas, pildītas rozā ziemasteres, skaisti tumšlapu flokši un citas ziemcietes. Vējā šūpojas graudzāles un pat izplestie doņi, kurus negaidi redzēt dārzā. Purpura līniju ietur dekoratīvā ābelīte, tumšās kannas.
Ingūnai ir brīnišķīgs stāsts par vienā no dobēm bagātīgi ziedošām pildītām dzeltenām un skrajām sarkanbaltām rozēm. Krustmāte tās izmetusi mēslainē, bet Ingūna savāca un iestādīja savā dārzā. Kad radiniece pēc gada ieraudzīja, cik skaisti rozes saziedējušas, izbrīnā iesaukusies: «Nu kā no miroņa var dabūt kaut ko tik dzīvu!».
Daudz no sava dārza Ingūna izmanto floristikas darbiem. Tāpēc ir krūmi, kurus viņa nemaz nesteidzas frizēt, jo zina, cik skaisti to dzinumi izskatīsies kādā no kompozīcijām. Iecienītas pušķos ir arī lavandas, raskrēsliņš. Taču ir arī speciāli sēti un stādīti augi grieztajiem ziediem. Šobrīd vēl pilnziedā ir četru kāsu rudzupuķes: rozā, bordo, zilas un baltas. Tās nenoliedzami ir Jāņu dižpārdoklis, bet pieprasītas arī uz Dziesmu un deju svētkiem. Ingūnas taisītajos rudzupuķu vainadziņos katrā ir vismaz pa 200 ziediem. Dienā šādas bagātīgas galvas rotas var uzpīt ne vairāk kā desmit. Rudzupuķes kādā brīdī nomainīs asteres, cinnijas, kuras gan šobrīd ļoti pārdzīvo auksti lietainos laikapstākļus.
Pastaigu noslēdzam mājas pagalmā, kur izveidotas pat vairākas dobes. Vienā no tām kadiķos uz dzīvi apmetusies ežu ģimenīte. Adataiņus sargā visi mājinieki, arī Reka. Starp citu, pa astoņiem gadiem šī smalkā suņu dāma nav izbradājusi, izgulējusi vai izrakusi ne vienu pašu ziediņu.
Pagalma dobē veiksmīga krāsu saspēle izdevusies krāsainajiem pelašķiem un purpura Maķedonijas knautijām. Te aug arī vairāki Ingūnas pašas veidotie topiāriji jeb kokaugi, kas izcirpti noteiktās formās. Gribas lapegli, bet nav vietas milzīgam kokam, tad izveido apjomīgu bumbu. Garlaiko tradicionālā tūja, izcērp no tās figūru vairākos stāvos. Ja topiāriju pērk jau gatavu, nākas šķirties no lielas naudas summas. Taču to tikpat labi var izveidot pats, jāseko tik Ingūnas veiksmīgajam piemēram. Viņa vispār ļoti daudz no dārza stādmateriāla sarūpē pati, kādu daļu augu regulāri padalot, citus, piemēram, tūjas izaudzējot no spraudeņiem.
Augststumbra hortenziju un citi košumkrūmi vairs nav retums, bet ogulāji gan tik bieži nav sastopami. Ingūnas dobē šobrīd sārtojas augststumbra jāņoga un ērkšķoga. Efektīgs akcents, kas ekonomē vietu un sniedz arī vēderprieku.
«Tā zaļā zona pie mājas verandas nav nezāles, tās ir manas piecu veidu piparmētras. Noaudzis kā mūža mežs. Skaisti smaržo pie durvīm, un vakarā var salasīt lapiņas tējai,» Ingūna dārza apskates nobeigumā rāda pamatīgi sakuplojušos tējas augus pie pašām namdurvīm.
Caur saviem dzirkstošajiem smiekliem Ingūnai nākas atzīt, ka ar viņas raksturu, visdrīzākais, nepienāks tāds brīdis, kad varēs pateikt – nu dārzs ir gatavs. Redzētais ir astoņu gadu rezultāts, tad padomājiet vien, cik ziedoši būs «Dobelniekos» pēc 20 gadiem?! Esot tādi brīži, kad šķiet, ka nupat ir jau par daudz to dobju, bet apstāties jau nevar, kad esi iegājis azartā.
Vai Anšanciem iznāk arī vienkārši pabaudīt dārzu bez nemitīgas rosīšanās? Nē, «Dobelniekos» tā neesot. Guntars kādreiz bija cerējis, ka tā notiks, taču mierā šajās mājās pasēdēt neizdodas. Arvien ir kaut kas uzlabojams un papildināms.
Taču, neskatoties uz to, ka laukos darbs darba galā, Ingūna ne brīdi nav nožēlojusi, ka no dzīvokļa reiz nolēma pārnākt uz «Dobelniekiem».
